Latvijas kultūras telpā ir iestājies klusums, kas dārd stiprāk par jebkuru aplausu vētru. Neilgi pirms Līgo svētku maģiskajām naktīm, 85 gadu vecumā, mūžības skatuvei pievienojies izcilais aktieris, mākslinieks un dzīves baudītājs Mārtiņš Vērdiņš. Viņš aizgāja tā, kā dzīvoja – ar paceltu galvu, gaišu sirdi un vārdiem, kas skan kā smeldzīga, taču skaista atvadu arija. Aktieris pats savā pēdējā vēstījumā pasaulei izvēlējās šķirties no dzīves teātra, pasludinot savu lomu par pilnībā un līdz galam izspēlētu.
Mārtiņš Vērdiņš nebija tikai aktieris. Viņš bija renesanses cilvēks mūsdienu izpratnē – gleznotājs, dekorators, rakstnieks, kura dvēsele alkla pēc krāsu gammas. Viņa biogrāfija līdzinās aizraujošam romānam, kurā mijas gan spožas lomas uz Dailes un Valmieras teātra skatuvēm, gan ikdienišķi, skarbi un vienkārši darbi. Viņš lepni dēvēja sevi par šoferi, apsargu, zemessargu un patvērumu meklētāju mazās, cilvēciskās laimēs. Tieši šī vēlme neapstāties pie vienas definīcijas padarīja viņu par tik tuvu un saprotamu katram skatītājam, kurš kādreiz ir meklējis sevi dzīves labirintos.
Dzimis 1941. gadā Operetes teātra aktiera ģimenē, Mārtiņš jau kopš bērnības Zolitūdes apkaimē elpoja teātra gaisu. 1963. gadā pēc Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes absolvēšanas viņš kļuva par daļu no Drāmas teātra, vēlāk savu talantu un temperamentu dāvājot Valmieras teātra un, protams, Dailes teātra trupām. Viņa atveidotie tēli – Mindaugs Vismants, Jāzeps, Indulis – paliks zelta fondā kā piemērs tam, cik dziļi un niansēti var izgaismot cilvēka dabu. Kino cienītāji savukārt vēl ilgi citēs viņa darbus filmās, kur viņa sejā un acīs atspoguļojās visa pasaule.
Aktiera atvadu vārdi ir īpaši apskaidroti. Viņš lūdza neskumt, bet pasmaidīt par mirkli, kad likteņi krustojās. Viņš mudināja sevi meklēt nevis sēru sveču gaismā, bet gan gleznās, stāstos, atmiņu fragmentos un Jāņu nakts dziesmās, kurās viņa gars turpinās dzīvot. Tas ir aicinājums svinēt dzīvi, nevis apraudāt tās neizbēgamo noslēgumu. Priekškars patiešām aizveras lēni, taču Mārtiņa Vērdiņa atstātais mantojums turpina starot. Viņš ir devies tālāk, kur, pēc viņa paša vārdiem, laikam ir cita režija, jaunas dekorācijas un pilnīgi citi skatītāji. Paldies par visiem tiem gadiem, kad kopā rakstījām šo stāstu – stāstu par cilvēku, kurš mācēja dzīvot piepildīti, nezaudējot savu krāsu gammu pat visdrūmākajos brīžos.
