Kad mēs domājam par Latvijas estrādes zelta laikmetu, viens vārds atskan skaļāk par visiem citiem – Margarita Vilcāne. Viņas balss nav vienkārši skaņa, tas ir vesels laikmets, kas ietērpts samtainā siltumā un neapšaubāmā sievišķīgā elegancē. Mēs esam pieraduši redzēt estrādes zvaigznes, kas cenšas mūs pārsteigt ar skaļumu, tehniskiem trikiem vai demonstratīvu enerģiju, taču Vilcāne savu vietu mūsu sirdīs ieņēma ar kaut ko pavisam citu – ar iekšēju mieru un spēju ļaut dziesmai elpot.
/nginx/o/2019/01/29/11749291t1hb3bc.jpg)
Viņas dziedāšanas stils vienmēr ir bijis kā smalka saruna ar klausītāju. Tā nebija mūzika, kas domāta tikai fona troksnim ballītēs; tā bija mūzika, kurā katra pauze, katrs elpas vilciens un katra nianse veidoja noslēpumu. Tieši šī kvalitāte padarīja viņu par Raimonda Paula iecienītāko partneri – komponists prata radīt vienkāršas, bet ģeniālas melodijas, kurām bija vajadzīgs tieši šāds izpildījums: smalks, pārliecinošs un bez liekas teatralitātes. Vilcāne nekad nemēģināja dziesmu “pārspēlēt”. Viņa ļāva tai atvērties, un tieši tas radīja to burvību, ko mēs atceramies vēl šodien.
Daudzi brīnās – kur palikusi tā mirdzošā estrādes dīva? Patiesība ir daudz cilvēcīgāka un skarbāka savā vienkāršībā. Šodien Margarita Vilcāne dzīvo tālu no spožo prožektoru gaismas, Upesgrīvā. Viņas ikdiena vairs nav saistīta ar koncertturnejām vai aplausu vētru. Tā ir dzīve, kurā ir vieta klasiskajai mūzikai, grāmatām un krustvārdu mīklām. Viņa pati atzīst – no estrādes viņa ir ļoti tālu, un savas vecās dziesmas mājās neklausās. Tā ir profesija, kas atstājusi savas pēdas, bet tagad ir pienācis laiks mieram un harmonijai, ko viņa ir iemācījusies sargāt.
Viņas dzīvē ir kāds īpašs stūrakmens – dēls Andris Vilcāns. Viņš nav palicis slavenās mātes ēnā, bet gan veidojis savu ceļu kā komponists un mūziķis. Mūzika viņiem vairs nav tikai darbs vai skatuves pienākums; tā ir kopīga valoda, kas saista divas paaudzes. Pat tad, kad Margarita retu reizi parādās sabiedrībā, piemēram, kļūstot par muzikālā konkursa patronesi Mērsragā, viņa joprojām staro ar to pašu dabisko eleganci, kas viņai piemita pirms gadu desmitiem.
Viņa ir iemācījusies sadzīvot ar apstākļiem un saredzēt gaišo pat pelēkākajās ziemās. Viņas stāsts nav par nostalģiju vai skumjām pēc pagātnes slavas. Tas ir stāsts par sievieti, kura ir atradusi ceļu pie sevis un pie miera, kas ir daudz vērtīgāks par jebkuru hitu parādi. Margarita Vilcāne ir pierādījums tam, ka īstai mākslai nav termiņa – tā paliek ar mums tik ilgi, kamēr mēs spējam tajā ieklausīties ar tādu pašu cieņu, ar kādu viņa pati izturējās pret katru savu nodziedāto noti.
