Rīgas Brāļu kapu svētais klusums šajā rītā šķita īpaši smags un nozīmīgs. Gaisā virmoja ne tikai pavasara dzestrums, bet arī neizteikta cieņa pret tiem tūkstošiem, kuru dzīvības reiz pārrāva Otrā pasaules kara nežēlīgās dzirnavas. Tieši šeit, zem sērojošās Mātes Latvijas tēla, valsts augstākās amatpersonas atkal apvienojās klusā lūgšanā un piemiņā, atgādinot pasaulei, ka vēstures rētas nekad pilnībā nesadzīst.
Ceremonija sākās ar svinīgu un reizē smeldzīgu mieru. Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, kura seja šajā brīdī pauda neviltotu nopietnību, pirmais nolika ziedu vainagu pie mūžīgās uguns. Viņa soļu atbalss akmens plāksnēs šķita kā tilts starp pagātni un tagadni, liekot ikvienam klātesošajam uz mirkli apstāties un aizdomāties par brīvības patieso cenu. Prezidentam sekoja Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa, kura ar cieņpilnu žestu sakārtoja vainaga lentes, it kā sūtot pēdējo sveicienu tiem, kuriem nebija lemts pieredzēt miera iestāšanos.
Vissvētākajā Latvijas piemiņas vietā bija pulcējušies ne tikai politiskie līderi, bet arī diplomātiskā korpusa pārstāvji un bruņoto spēku vadība. Gaisotne bija piesātināta ar vēsturisku atbildību. Katrs noliktais zieds, katrs noliektais galvas mājiens bija kā zvērests nekad neaizmirst tos baisos notikumus, kas pirms astoņdesmit gadiem pārveidoja Eiropas karti un sagrāva neskaitāmas latviešu ģimenes.
Amatpersonas uzsvēra, ka šī diena nav tikai par vēstures grāmatu faktiem. Tas ir stāsts par cilvēkiem, par upurēšanos un par to, cik trausls patiesībā ir miers. Skatoties uz rindās izkārtotajiem kapu krustiem, kļuva skaidrs, ka piemiņa ir mūsu stiprākais vairogs pret nākotnes kļūdām. Rīgas Brāļu kapu ansamblis ar savu majestātisko mieru kalpoja kā atgādinājums, ka varonība un sāpes iet roku rokā, un mūsu pienākums ir šo stāstu nest tālāk, sargājot to, ko kritušie tā arī nepiedzīvoja – brīvu un neatkarīgu Latviju.
Pat pēc tam, kad amatpersonas bija devušās prom, gaisā vēl ilgi palika degošo sveču smarža un klusa pateicība. Šī diena kārtējo reizi pierādīja, ka tautas atmiņa ir dzīva un tās sirds joprojām pukst saskaņā ar tiem, kas atdusas Brāļu kapu smiltājā.
