Saruna ar Gunu Zariņu šķita kā aicinājums ienirt pasaules dziļumos, kur teātris nav tikai uz skatuves notikums, bet gan ceļojums pa dzīves noslēpumiem. Guna stāsta, ka teātris ir pasaules izzināšana — doma plus prieks. Šīs divas lietas, kas, šķiet, dzīvo katrā viņas lomas elpas ritmā, ir tieši tas, kas padara viņas darbu unikālu un atšķirīgu. Viņa nav aktrise, kas samierinās ar ierastajiem ceļiem; viņa dodas uz priekšu, meklējot kaut ko, kas reizē ir pārsteidzošs un radikāls.
Trīs reizes balvu kā gada labākā teātra aktrise un vienreiz kā labākā kino aktrise ieguvusī Guna Zariņa ir iemiesojusi tik daudzas lomas, ka viņas vārds kļuvis par sinonīmu nemieram, koncentrēšanās spēkam un rotaļīgai intensitātei latviešu teātra pasaulē. Tomēr viņa pati par šīm balvām runā klusi. Faktiski, viņa saka, ka šie tituli šķiet gandrīz nevietā, jo lomas, kurās viņa ienāk skatuves dzīvē, ir tik patiesas un dziļas, ka tie paši runā skaļāk par jebkuru apbalvojumu.
Guna atklāj, ka viņu vienmēr ir valdzinājusi doma par to, kas notiek tad, kad cilvēks ļaujas savam neprātam — nevis tādam neprātam, kas ir destruktīvs, bet gan tam, kas atklāj radošuma brīvību. Viņas sapratne par brīvību ir cieši saistīta ar spēju būt trakam, būt atklātam un nebaidīties no izzināšanas, kas ir ārpus saprātīgā. Tā ir brīvība iet uz priekšu, nezinot, kur ved ceļš, taču tomēr uzticoties katrai soliņai uz skatuves.
Sarunas gaitā Guna runā par to, kā šī brīvība būt trakam ietekmē pašu teātri. Viņa uzsver, ka teātris nav tikai izrāde, ko skatītājs redz no malas; tas ir spēks, kas liek domāt, jukt prātā, atklāt jaunas dimensijas un pārkāpt robežas, kuras mēs paši sev esam uzlikuši. Katrs teātra darbinieks meklē brīvības mirkli, un Guna to redz kā presents, kas jāizjūt ar pilnu intensitāti.
Viņas lomas Jaunajā Rīgas teātrī un citur ir pazīstamas plašai publikai, jo katrā no tām var saskatīt aktrises neatkārtojamo enerģiju un dziļo emocionālo piesātinājumu. Guna runā par to, ka par brīvību runāt vienkārši nepietiek — to ir jādara, to ir jāizdzīvo, jāieliek katrā solī, katrā teikumā, ko viņa pauž. Brīvība būt trakam nozīmē nebaidīties no nezināmā un neļaut bailēm noteikt nākamo soli.
Šī saruna atstāj klausītājā spēcīgu iespaidu — Guna Zariņa ne tikai runā par brīvību un mākslu, bet dzīvo to pilnībā. Viņas skatījums uz teātri kā uz pasaules izzināšanu, kur doma un prieks saplūst vienotā, elpojošā pieredzē, ir izaicinājums katram, kurš vēlas saprast, kas patiesībā ir brīvība un kā tā var izpausties caur radošu, pat traku garu.
