Pēdējais dzīves cēliens mākslas mecenātei un kolekcionārei Dinai Zuzānei pagāja nebijušā kaislībā, kura gan nesēja dziļu un nepiepildāmu traģismu. Viņas tuvs draugs Guntis, kurš ar Dinu bija kopā viņas pēdējos mēnešos, atklājis skaudro patiesību par abu attiecībām. Lai gan abi pazinuši viens otru jau agrāk, viņu ciešāka satuvināšanās sākās pavasarī, aizsākot neprātīgu, bet vienlaikus sarežģītu romānu. Abi uzreiz sapratuši visnotaļ skaudro realitāti – tas, kas bija dzimis starp viņiem, patiesībā bijusi dziļa un nelaimīga mīlestība. Viņi nevarēja apprecēties vai izveidot normālu ģimeni, jo pastāvēja nepārvarami šķēršļi, tostarp Dinas saistības ar bijušo vīru Jāni Zuzānu un laulības līguma noteikumi. Turklāt pastāvēja arī pašu dzīvesveida un telpas robežas, jo katram bija savas mājas un savas lietas. Neskatoties uz to, Dina bija atzinusies, ka tik pilnīgi mīlēta un īsta sieviete viņa savā mūžā nebija jutusies nekad iepriekš.
Šis laiks bija piepildīts ar neprātīgiem mirkļiem un pēkšņiem piedzīvojumiem, kas lika mākslas mecenātei burtiski uzziedēt. Kopīgie izbraucieni bieži vien pārvērtās par spilgtām epizodēm, kuras palika atmiņā ar savu neparedzamību. Reiz, dodoties izbraucienā pa vairākiem restorāniem un baudot svētdienas noskaņu, automašīnas salons gandrīz pilnībā kļuva slapjš un lipīgs no šampanieša, kas dzīvespriecīgā garā gāzās pāri malām. Nonākuši Vecrīgā un šķērsojot Doma laukumu, viņi piesaistīja ceļu policijas uzmanību. Tobrīd pārņēmis milzīgs satraukums un bailes par iespēju zaudēt vadītāja apliecību, taču situāciju izglābusi nejaušība – automašīnā atradies parasts minerālūdens, kas palīdzējis veiksmīgi tikt galā ar alkometra pārbaudi, parādot nulles rezultātu. Šādi notikumi radīja sajūtu, ka Dina dzīvo ar milzīgu sparu un bauda katru elpas vilcienu.
Diemžēl šim intensīvajam un skaistajam periodam bija lemts aprauties pāragri. Tuvojoties septembra beigām, gaisā virmoja dīvaina un smaga priekšnojauta. Aptuveni mēneša laikā Dina jau divas reizes bija piedzīvojusi pēkšņus kritienus, un trešā reize izrādījās liktenīga. Viņa devās viņsaulē 30. septembrī, vien pāris dienas pirms savas 67. dzimšanas dienas, un to piedzīvoja uz savas meitas rokām. Tomēr liktenis bija gādājis, ka savu pēdējo dienu viņa pavadīja visgaišākajā veidā – svinot mazdēla vārdadienu un esot kopā ar visiem saviem tuvākajiem, mīļākajiem cilvēkiem. Viņas draugs Guntis, atceroties šo laiku, neslēpj skumjas, ka viņiem bija atvēlēts tik neiedomājami maz laika, lai pilnībā baudītu viens otra klātbūtni un šo neparasto, kaislīgo mīlestību.
