Dzīvē mēdz pienākt brīži, kad ierastais pasaules ritms pēkšņi apstājas, liekot uzdot pašiem sev vissmagākos un neērtākos jautājumus. Tieši šādā dzīves krustpunktā pēc skaļas un apspriestas šķiršanās no režisora Dž. Dž. Džilindžera Latvijas pazīstamā rakstniece Inga Grencberga pieņēma radikālu lēmumu. Viņa kabatā ielika tikai vienvirziena biļeti un ļāvās leģendārajam Santjago ceļam jeb Camino de Santiago, meklējot iespēju atgūt kontroli pār savu emocionālo pasauli un sastapt sevi no jauna. Šis solis nebija vienkāršs tūrisma izbrauciens, bet gan dziļš, iekšējs izšķiršanās mirklis, kuru iedvesmoja arī pazīstamā ceļotāja Kārļa Bardeļa atziņa, ka brīžos, kad rodas nepārvarama vēlme kaut ko mainīt, tas jādara nekavējoties.
Katra diena uz šī senā svētceļnieku maršruta kļuva par nežēlīgu, bet vienlaikus dziedinošu fizisko un garīgo robežu pārbaudi. Inga atklāti atzīst, ka viņas ikdiena pirms tam nav bijusi izcili aktīva, tāpēc katrs solis sākotnēji prasīja milzīgu pašsavaldīšanos. Tomēr ar katru nākamo noieto kilometru ķermenis pierada, un gaita kļuva vieglāka. Ļoti svarīga izrādījās rūpīga gatavošanās, kas sākās jau sporta veikalā – stunda, kas tika pavadīta, konsultējoties par pareizo pārgājienu apavu izvēli, izrādījās kritiska, jo pat visniecīgākā detaļa var izšķirt to, vai ceļš nesīs gandarījumu vai neciešamas ciešanas.
Lai pasargātu sevi no pārslodzes, rakstniece ievēroja stingru režīmu, katru dienu veltot vismaz divas stundas pilnīgai atpūtai – apstājoties mazās kafejnīcās vai vienkārši apsēžoties ceļmalā ar augšup paceltām kājām, lai atjaunotu izsīkušos spēkus. Viņa izvēlējās iet pilnīgā vientulībā, atsakoties no jebkādām austiņām, mūzikas vai audiogrāmatām, lai sadzirdētu tikai dabas skaņas un apkārtējo ceļinieku reālās sarunas. Šī norobežošanās palīdzēja koncentrēties uz savām emocijām, nedomājot par to, lai kādam citam kaut ko piedotu, bet gan pilnībā veltot laiku pašas iekšējai pasaulei un domām par sevi. Grūtākajos brīžos viņas galvenais iekšējais moto kļuva īsi un skaudri vārdi: “Saņemies, tu to vari!”
Ceļa laikā sastaptie cilvēki un savstarpējais neuzbazīgais ceļinieku atbalsts radīja īpašu enerģiju, kas palīdzēja priecāties pat par visvienkāršākajām un ikdienišķākajām lietām. Daudzi viņai vēlāk jautājuši, vai leģendārais maršruts nesis tūlītēju apgaismību, taču rakstniece uzsver dziļāku patiesību – īstais mājupnākšanas un iekšējā miera radīšanas process sācies tikai tad, kad viņa jau bija atgriezusies mājās, kur ikdiena ieguva pavisam citu, sakārtotāku garšu.
