Latvijā labi zināmais mūziķis Dons, īstajā vārdā Artūrs Šingirejs, pēkšņi atvēris durvis uz ļoti personīgu savas dzīves daļu, kurā slēpjas ne tikai atmiņas, bet arī sajūtas, kas viņu veidojušas par to, kas viņš ir šodien. Sarunā viņš gremdējas bērnībā, kas nebūt nebija tik vienkārša, kā varētu šķist no malas.
Viņš atklāj, ka augšana daudzbērnu ģimenē nozīmēja vienu ļoti konkrētu lietu — daudz kas bija jāizdomā un jāizcīna pašam. Kamēr vecāki bija aizņemti darbā, mazajam Artūram nācās pašam organizēt savu pasauli. Ja viņš gribēja spēlēties, viņš pats meklēja cilvēkus, pats runāja, pats veidoja situācijas. Neviens nenāca un neuzbūvēja šo bērnības realitāti viņa vietā.
Šī pieredze nav bijusi nejauša epizode, bet gan kaut kas, kas iesakņojies viņa raksturā. Dons pats atzīst, ka skatījies uz saviem vecākiem, vērojis, kā viņi rīkojas, kā strādā, un šīs īpašības pamazām pārņēmis. No mammas — neatlaidība, no tēva — balss un temperaments. Šis sajaukums nav bijis teorija, bet dzīvs process, kas noticis katru dienu.
Īpaši spilgti viņš atceras sajūtu, ka viņam ļauts augt pašam. Tā nav bijusi vientulība, kas biedē, bet drīzāk telpa, kurā veidojas personība. Viņš neslēpj — būt vienam viņam nekad nav bijis apgrūtinājums. Tieši otrādi, viņš šo stāvokli izjūt kā dabisku un pat nepieciešamu. Arī šodien viņš var palikt viens ar savām domām un nejūt vajadzību aizpildīt klusumu ar radio vai televīziju.
Viņa stāstā izskan arī ļoti konkrēts fakts — viņš bija ceturtais bērns ģimenē, kur kopā auga pieci bērni. Šādā situācijā uzmanība ne vienmēr sadalās vienmērīgi, un viņš pats pieļauj, ka tieši šī iemesla dēļ uz viņu skatījās citādi. It kā ar klusām gaidām, ka viņš pats tiks galā, pats izaugs, pats atradīs savu vietu starp pārējiem.
Un tieši šī “pašplūsma” kļuva par viņa lielāko skolu. Nevis kāds viņu īpaši vadīja, bet dzīve pati lika iemācīties kustēties uz priekšu. Šī pieredze, kas kādam citam varētu šķist smaga, viņam kļuvusi par pamatu iekšējam spēkam.
Šodien, atskatoties uz to visu, Dons nerunā ar rūgtumu. Viņa balsī jūtama sapratne — tas viss ir veidojis viņa personību. Katrs mirklis, kad bija jāizdomā pašam, katrs brīdis, kad nācās paļauties tikai uz sevi, ir ielicis viņā to neatlaidību un spēju būt vienam, kas viņu pavada vēl joprojām.
