Viss sākās deviņdesmito gadu vidū, brīdī, kas varēja kļūt par liktenīgu pagriezienu visai viņu ģimenei. Kad Māris un Zaiga Gaiļi izkāpa no jahtas Ķīpsalas krastā pēc brauciena pa Ālandu salām, neviens pat iedomāties nevarēja, ka šī pamestā, dubļainā vieta kļūs par viņu mūža lielāko risku. Māris toreiz vienkārši pateica: es gribu šeit dzīvot. Un tajā mirklī sākās nebeidzama cīņa ar neiespējamo, kas turpinās vēl šodien.
Kad politiskā karjera palika pagātnē, pāris metās neprātīgā būvniecības procesā. Viņiem nebija nekādu garantiju, tikai kails entuziasms un milzīgs bankas kredīts uz pleciem. Lai sākto vispār būtu iespējams turpināt, viņiem nācās pieņemt smagu lēmumu – pārdot savu lauku māju. Zaiga atceras, ka toreiz Ķīpsalā valdīja pilnīga bezcerība: nebija nekādu komunikāciju, tecēja tikai aukstais ūdens, dārzos slējās sausās atejas, un starp pussabrukušām būdām vēl mierīgi ganījās govis. Tas nebija prestižs rajons, tas bija bīstams eksperiments ar savu nākotni un naudu.
Taču bailes no neizdošanās nav vienīgais, kas nomāc pazīstamo arhitekti. Zaiga neslēpj savu rūgtumu par to, kas notiek Latvijā. Viņa jūtas tā, it kā mēs paši iznīcinātu to brīvību, par kuru reiz gājām ar karogiem un dziesmām. Birokrātija ir kļuvusi par negausīgu briesmoni, kas lēnām aprij valsti, liekot rakstīt bezjēdzīgus papīrus un barojot liekas darbavietas. Agrāk cilvēki skatījās viens otram acīs un ticēja vārdam, bet tagad visam pamatā ir tikai auksta manipulācija ar vērtībām.
Gaiļu ģimene visu laiku dzīvo uz riska robežas. Zaiga atklāti atzīst, ka viņu darbība bieži saskaras ar neizpratni. Viņa jūtas kā evolucionāre pasaulē, kurā cilvēki atsakās mācīties no vēstures kļūdām. Pat strādājot pie Žaņa Lipkes muzeja, viņa saskārās ar skarbo realitāti par to, cik smagi ir aizstāvēt savu pārliecību, kad sabiedrība to nepieņem. Arhitekte neslēpj, ka viņai kļūst bail, raugoties uz apkārtējo nedomāšanu – cilvēki vairs neanalizē savu dzīvi, viņi vienkārši ļaujas straumei, kamēr valsti grauž vilšanās un skumjas.
Arī starptautiskā atzinība nāk ar savu rūgtuma piegaršu. Lai gan par Lipkes muzeju un Kaltenes māju pasaule sajūsminās pat Brazīlijā un Dienvidāfrikā, Latvijas arhitektu vidē Zaiga gadiem ilgi jutās ignorēta. Viņa atceras gadījumus, kad Berga bazāra pārvērtības nevienu neinteresēja, jo tur it kā „nevarēja redzēt” ieguldīto darbu. Tikai pēc gadiem, saņemot neskaitāmas balvas, ko viņa pati ironiski dēvē par „ananasa šķēlēm”, starptautisko žūriju priekšsēdētāji nāca pie viņas atvainoties.
Gaiļi joprojām turpina savu ceļu, nebaidoties no sadarbības ar ārvalstu investoriem, tostarp no Krievijas. Zaiga uzsver, ka viņai nav fobiju par to, ka kāds mūs „apris” – ja mājas tiek sakārtotas, tās paliek šeit, mūsu zemē. Viņa ir pārliecināta, ka mums ir jābūt saimniekiem savā valstī, nevis bezmērķīgi jāizsvaida savas spējas pa pasauli. Katrs projekts, katra māja ir kā jauna likme šajā lielajā dzīves spēlē, kurā viņi joprojām atsakās spēlēt pēc drošiem noteikumiem.
