Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienas svinīgajā gaisotnē kinoteātrī Splendid Palace norisinājās neparasts notikums – pulcējās sabiedrības krējums, lai noskatītu vēsturisko dokumentālo filmu Jānis Peters un mūsu laiks. Šis dziļi emocionālais seanss izraisīja vētru klātesošo sirdīs, bet īpašu uzmanību pievērsa leģendārā dzejnieka un diplomāta atraitne Baiba Petere. Pēc filmas noskatīšanās notika arī apjomīgās, vairāk nekā tūkstoš lappušu biezās grāmatas par dzejnieka mūžu atvēršana, kuras tapšanā pēdējos gados tika ielikts milzīgs darbs.
Baiba neslēpa savas izjūtas žurnālam Privātā Dzīve, atzīstot, ka visu filmas rādīšanas laiku viņai acīs spīdējušas asaras un runāt bijis ārkārtīgi grūti. Viņas skumjie vārdi par to, ka tagad viņa mājās ir viena pati ar savu kaķi, satrieca ikvienu, kas dzirdēja šo kluso un sāpīgo atzīšanos gadu pēc mīļotā vīra došanās mūžībā. Tomēr, sastopot arhitektu Jāni Dripi, Baibas sejā parādījās smaids, jo abi kavējās siltās, nostalģiskās atmiņās par kopīgiem brīžiem un ģimenes tikšanās reizēm Vidzemes piekrastē, kur abām ģimenēm ir vasaras mājas.
Vērienīgais izdevums Viena mūža grāmatas. Jānis Peters. Dzejnieks. Diplomāts tapis trīs garu gadu laikā, pateicoties autores Initas Saulītes-Zanderes neatlaidībai. Darbs sākās vēl tad, kad dzejnieks bija dzīvs, un viņi bieži sazinājās gan klātienē, gan telefoniski, kamēr veselība to ļāva. Pēc dzejnieka aiziešanas pagājušā gada janvārī atraitne Baiba palīdzēja novest šo lielo piemiņas darbu līdz galam.
Kinoteātrī uz seansu bija ieradušies arī citi tuvi Jāņa Petera laikabiedri un draugi. Publicists Ēriks Hānbergs dalījās atmiņās par laiku, kad Peters, būdams Liepājas teātra skatuves strādnieks, atnesa savu pirmo dzejoli avīzei, aizsākot savu spožo ceļu. Savukārt uzņēmējs Jūlijs Krūmiņš atklāja, ka iegādājies pat četrdesmit grāmatas saviem tuviniekiem un mazbērniem, daloties atmiņās par laiku, kad viņš pieņēma Peteru darbā Maskavas vēstniecības noslēgumā, iekārtojot kabinetu līdzās Maestro Raimondam Paulam Vernisāžas telpās. Jāņa Petera balss un diplomātiskais spožums joprojām dzīvo laikabiedru atmiņās, kamēr viņa atraitne turpina savu vientuļo ikdienu mājās.
