Leģendārais dziedātājs Viktors Lapčenoks beidzot ir nolēmis pārtraukt klusēšanu par savas dzīves visslēptākajām lappusēm, atklājot stāstus par sievietēm, kuras veidojušas viņa likteni. Šīs atmiņas nav tikai par mīlestību, bet gan par īstu kaislību vētru, sāpēm un meklējumiem, kas ilguši gadu desmitiem. Mākslinieka dzīvē katra sieviete ir bijusi kā atsevišķa nodaļa, pilna ar dramatismu un negaidītiem pavērsieniem, kas bieži vien palikuši aiz skatuves priekškara.
Pirmā un, iespējams, visspilgtākā drāma saistās ar leģendāro Noru Bumbieri. Lapčenoks neslēpj, ka dzīve ar estrādes dīvu nebija nekādas rozes. Viņš atceras, ka Nora spēja viņu novest līdz patiesam izmisumam. Viņas greizsirdība bija neprātīga un robežojās ar apsēstību. Mākslinieks atzīstas, ka tajā laikā viņam pat radušās bailes par savu psihisko veselību – spriedze bijusi tik milzīga, ka licies, ceļš ved tieši uz slimnīcu. Šīs attiecības bija kā degošs pulveris, kur mīlestība mijās ar nebeidzamiem pārmetumiem un kontroli, atstājot dziļas rētas abu dvēselēs. Pat pēc gadiem Viktors ar skumjām raugās uz to, kā Noras dzīve pēc šķiršanās aizgāja lejup, atzīstot, ka neviena no viņas nākamajām laulībām nesaņēma laimes svētību.
Taču dzīve turpinājās, un tajā ienāca citas sievietes. Regīna, kura atklāja dziedātājam, kas patiesībā slēpjas aiz sieviešu mazajiem meliem, un Daina – enerģiskā bārmene no toreizējā Filharmonijas skvēra tējnīcas. Katra no viņām ienesa savu krāsu, savu enerģiju un savas mācības. Viktors atceras šos laikus ar īpašu siltumu, lai gan tie bija meklējumu un nereti arī apmaldīšanās gadi. Viņa ceļš uz iekšēju mieru nebija ne viegls, ne ātrs, un katra sastaptā sieviete bija kā spogulis viņa paša iekšējām cīņām un alkām pēc stabilitātes.
Viss mainījās brīdī, kad Viktors ieraudzīja Indru. Tas notika zīmīgā brīdī, kad viņš izpildīja dziesmu par mīlu, kas nekad nenoveco. Tieši šis mirklis kļuva par viņa dzīves lielāko pagriezienu. Indra kļuva par viņa ceturto sievu, un Lapčenoks atzīst: “Es jutu, ka tiecos pēc viņas.” Šis miers un harmonija, ko izstaroja Indra, bija tieši tas, ko nogurušais mākslinieks bija meklējis pēc gadiem ilgām vētrām un skatuves spožuma. Viņas klātbūtne dāvāja to patvērumu, kurā vairs nebija vietas neprātīgai greizsirdībai vai nemitīgam stresam. Tagad, raugoties pagātnē, Viktors saprot, ka katrs no šiem dzīves kūleņiem ir bijis vajadzīgs, lai nonāktu tur, kur viņš ir šodien – mierā ar sevi un savu pagātni.
