Kad pāris kopā ir aizvadījis teju trīsdesmit gadus, atbildes uz jautājumiem par mīlestību un saticību vairs neietilpst vienā īsā receptē. Tieši tā jūtas zināmais pavārs un Līgatnes Pavāru mājas saimnieks Ēriks Dreibants, kopā ar sievu Ievu atskatoties uz savu kopīgo ceļu. Šomēnes viņi atzīmē savu kāzu astoņpadsmito gadadienu, taču abu attiecību pamati likti daudz senāk, vēl deviņdesmito gadu trakulīgajā Pārdaugavas bohēmā. Tas ir stāsts par diviem cilvēkiem, kuri izgājuši cauri gan dzīves vētrām, gan kilometriem attāluma, un tagad raduši savu patvērumu klusā mājā trīs kilometrus dziļi mežā.
Viņu mīlasstāsts nav pārpildīts ar skaļiem skandāliem vai teatrāliem žestiem, taču tajā ir kas daudz vērtīgāks — laika gaitā izkristalizējies miers un neizsakāma savstarpēja sapratne. Ēriks atceras, ka vēlme apprecēties viņam radusies jau krietni sen, neilgi pēc iepazīšanās, taču tobrīd saņēmis atteikumu. Ieva nebija gatava tam, ko Ēriks tik strauji vēlējās. Tomēr šis noraidījums nebija beigas, drīzāk jauna pārbaudījuma sākums. Dzīves līkloči viņus izmētāja pa dažādām pasaules malām, liekot pārbaudīt savas jūtas caur distanci un ar roku rakstītām vēstulēm. Tā bija romantika, kas mūsdienās sastopama arvien retāk, un tieši šis laiks palīdzēja abiem saprast, ka viņu saikne ir kas vairāk par īslaicīgu kaislību.
Kāzas, kad tās beidzot notika, bija spontānas un brīvas no jebkāda stingra protokola. Ēriks stāsta par to neparasto dienu, kad auto jumti bija nokrauti ar laivām, apliecinot viņu piedzīvojumu kāro dabu un spēju uz dzīvi raudzīties ar humoru. Tas ir kļuvis par viņu attiecību stūrakmeni – spēja pasmieties par sevi un saglabāt vieglumu arī tad, kad ikdiena kļūst izaicinoša.
Dzīve ārpus pilsētas kņadas, meža ielenkumā, nav tikai skaists sapnis no žurnālu vākiem. Tā ir apzināta izvēle, kas prasa milzīgu izturību, darbu un pacietību. Dreibanti neslēpj, ka šāda eksistence prasa iekšēju spēku, taču ieguvums ir dziļāks miers un iespēja patiesi atrasties tuvumā dabai. Vecāku lomā viņi izvēlējušies būt kā atbalsts, ļaujot bērniem pašiem meklēt savu unikālo ceļu dzīvē, neuzspiežot savas gaidas. Pēc tik daudziem gadiem Ēriks uzsver vienu būtisku atziņu: galvenais ir garīgā saikne, kas joprojām satur viņus kopā, ļaujot katrai dienai būt nozīmīgai. Tas ir stāsts par pieaugšanu, mīlestības transformāciju un spēju saglabāt cilvēcību un siltumu arī tad, kad apkārtējā pasaule mainās.
