Vēl nesen šķita, ka viss turpināsies kā ierasts, taču liktenis bija lēmis citādi. Baiba Pētere, dzejnieka un publicista Jāņa Petera dzīvesbiedre, ar kuru viņa kopā pavadīja vairāk nekā piecdesmit gadus, joprojām nespēj līdz galam aptvert lielo zaudējumu. Pat pēc tam, kad aizritējuši mēneši kopš vīra došanās mūžībā, viņas sirdī un prātā dzīvo nepārejoša klātbūtnes sajūta. Viņa atzīstas, ka reizēm pat šķiet, ka Jānis ir tepat, blakus, un viņas domās neviļus atskan viņa pēdējie, tik pazīstamie vārdi: Vai tu mani dzirdi? Es gribu kafiju! Šīs ikdienišķās, bet tik mīļās atmiņas kļuvušas par sava veida enkuru, kas palīdz noturēties virs ūdens šajā smagajā dzīves posmā.
Baiba neslēpj, ka dzīve pēc vīra aiziešanas ir nesusi būtiskas pārmaiņas ne tikai emocionālajā, bet arī fiziskajā pašsajūtā. Viņa atklāti runā par veselības likstām, kas skārušas viņu šajā sēru periodā, un ar pašironiju piebilst, ka kādu laiku būs jāpaļaujas uz lietussargu kā atbalstu savās gaitās. Tomēr pat šajās grūtībās viņa saglabā īstas dāmas cienīgu stāju un eleganci. Lielu daļu savas enerģijas viņa velta tam, lai godinātu Jāņa piemiņu. Pēdējā laikā viņas ceļi bieži ved uz Raiņa kapiem, kur atdusas gan dzejnieks, gan abu dēls. Viņa ir ieguldījusi milzu rūpes, lai viņu atdusas vieta izskatītos sakopta, cienījama un skaista, pateicoties gan akmeņkaļa meistarībai, gan ainavu arhitektes vīzijai.
Šis laiks Baibai ir arī pārdomu brīdis par to, kā saglabāt to mantojumu, ko Jānis Peters atstājis Latvijas kultūrai. Viņa ir kļuvusi par galveno sargātāju dzejnieka vārdam, domām un darbiem, kas nu vairs netop klātienē, bet paliek dzīvi viņas atmiņās un darbos. Katrs solis, katra saruna par grāmatām vai koncertiem, kas tiek rīkoti viņa piemiņai, ir apliecinājums tam, ka mīlestība nepazūd līdz ar cilvēka fizisko aiziešanu. Tā pārtop piemiņā, kas ir dziļa, klusa un spēkpilna. Baiba dzīvo, cenšoties piepildīt savas dienas ar to cieņu, ko Jānis vienmēr izstaroja pret citiem, un, lai gan tukšums mājās ir neizmērojams, sajūta, ka viņš ir tepat, palīdz spert nākamos soļus. Tas ir smags, bet vienlaikus arī gaišs ceļš, kurā galvenais balsts ir atmiņas, kas nekad neizbalēs un palīdzēs saglabāt dzejnieka klātbūtni vēl ilgi pēc viņa aiziešanas.
