Savā jubilejas dienā režisors Alvis Hermanis ne tikai atskatās uz paveikto, bet arī negaidīti atklāj ļoti personisku patiesību par savu dzīvi. Aiz spožās karjeras un publiskās atpazīstamības slēpjas pavisam cita pasaule – daudz klusāka, noslēgtāka un, iespējams, pat pārsteidzoša tiem, kuri viņu pazīst tikai no malas.
Viņš pats sevi raksturo kā vientuļnieku – tādu, kuram šis dzīvesveids šķiet dabisks un pat neizbēgams. Režisora darbs, viņaprāt, bieži vien nozīmē atrašanos ārpus ierastajiem sociālajiem rāmjiem. Taču šajā it kā vientuļajā pasaulē ir viena persona, kas ieņem absolūti īpašu vietu. Tā ir viņa sieva – aktrise Kristīne Krūze-Hermane.
Jau 16 gadus viņi ir kopā, un šajā laikā viņu attiecības ne tikai izturējušas laika pārbaudi, bet kļuvušas vēl ciešākas. Viņu ģimenē aug četri bērni, un, neskatoties uz ikdienas ritmu un pienākumiem, abu starpā joprojām jūtama spēcīga emocionāla saikne.
Hermanis neslēpj – viņa dzīvē īstu draugu gandrīz nav. Precīzāk sakot, ir tikai viens. Viņš to saka bez liekas dramatizācijas, kā faktu, kas vienkārši ir. Šis vienīgais cilvēks, ar kuru viņš dalās savās domās, idejās un šaubās, ir Kristīne.
Kad režisors strādā pie kino vai kāda cita projekta, tieši viņas viedoklis viņam ir vissvarīgākais. Katrs jauns darbs, katrs fragments, kas top, vispirms nonāk pie viņas. Viņas reakcija, viņas sajūtas un vērtējums kļūst par sava veida kompasu, kas palīdz virzīties tālāk.
Un tomēr šajās attiecībās nav aklas pielūgsmes. Kristīne pati atzīst, ka viņu vienmēr piesaista spēcīgas personības, taču viņa spēj redzēt arī to ēnas puses. Viņa neidealizē, bet izvēlas mīlēt apzināti – ar skaidru skatienu un sapratni par otru cilvēku.
Iespējams, tieši šī līdzsvara sajūta arī ir viņu attiecību pamats. Nevis ilūzijas, bet patiesa tuvība, kurā ir vieta gan stiprajām, gan vājajām pusēm. Nevis skaļi žesti, bet klusa pārliecība par otru cilvēku.
Hermanis arī atzīst, ka viņam nav nepieciešamības pēc plaša draugu loka. Kamēr citi meklē sabiedrību un sarunas, viņš izvēlas būt kopā ar grāmatām un savām domām. Savukārt Kristīnei ir svarīgas draudzenes un tikšanās, kas viņu piepilda citādā veidā.
Šī atšķirība viņus nešķir, bet, šķiet, pat papildina. Divi cilvēki ar dažādiem ritmiem un vajadzībām, kas tomēr spēj būt kopā vienā telpā – gan fiziski, gan emocionāli.
Un, lai gan gadi rit, Hermanis uzskata, ka viņu attiecībās nekas būtisks nav mainījies. Tā pati sajūta, kas reiz “nogāza no kājām”, joprojām ir klātesoša. Viņš to salīdzina ar kaut ko, kas nekad nebeidzas – kā kūku, kuru nevar apēst līdz galam.
Šis stāsts nav par skaļiem solījumiem vai ideālām attiecībām. Tas ir par diviem cilvēkiem, kuri izvēlas viens otru katru dienu – bez ilūzijām, bet ar patiesu tuvību, kas iztur laiku.
