Leģendārā un tautā mīlētā skatuves dīva Olga Dreģe nākusi klajā ar satriecošu un negaidīti emocionālu atzīšanos par savu privāto dzīvi, kas līdz šim tikusi rūpīgi sargāta no svešām acīm. Māksliniece, kura vienmēr asociējusies ar neizsīkstošu enerģiju, lepnumu un karalisku stāju, atklājusi savas dzīves vistumšākos un sāpīgākos pagriezienus, liekot skatītājiem uzlūkot viņu pilnīgi no cita skatpunkta. Izrādās, ka aiz spožajām prožektoru gaismām un aplausu vētrām ir slēpušās neiedomājamas dvēseles kaislības, smagi pārdzīvojumi un pat pazemojumi.
Aktrise neslēpj, Visuma piespēlētās sāpes viņas mūžā vienmēr ir bijušas svētīgas, taču tām ir bijis jāiziet cauri bez pilnīgas agonijas, saglabājot skaidru saprātu. Tas viss darīts tikai tādēļ, lai beigās spētu visu piedzīvoto svētīt un ar vieglu sirdi atstāt pagātnē, cerībā, ka kāds cits, to izdzirdot, gūs mācību savai dzīvei. Šī vēlme dalīties un reizē attīrīt dvēseli pamudinājusi Olgu Dreģi uz kādu radikālu un neatgriezenisku soli, kas saistīts ar viņas pašas pagātnes liecībām.
Māksliniece dalījusies stāstā par kādu īpašu dienu, kad viņa aizbraukusi pie savas jaunākās māsas uz laukiem. Tur, lauku sētas mierā, kur māsa pie āra plīts gatavojusi ēdienu savām kazām, aktrise pieņēmusi lēmumu, kas daudziem var šķist teju neticams. Viņa nolēmusi, ka par piedzīvotajām kaislībām un pagātnes rēgiem vairs nekad nerunās skaļi. Tajā brīdī viņa paņēmusi un ugunī sadedzinājusi visas savas jaunības vēstules. Šīs liesmas aprijušas milzīgu viņas dzīves daļu. Tur bijis tik daudz emociju, ka viss palaists tieši debesīs. Viņa pati atzīst, ka ugunij atdots milzīgs daudzums papīra un pārdzīvojumu. Starp pelniem pazudušas abu viņas bijušo vīru rakstītās rindiņas, kā arī visu to pielūdzēju vēstules, kuri jutušies neizsakāmi laimīgi jau par to vien, ka viņiem ir dota iespēja aktrisei uzrakstīt. Taču pats intriģējošākais ir tas, ka šajā ugunskurā sadegušas arī pašas Olgas Dreģes grēku vēstules. Šīs liecības par noslēpumiem un neatļautām jūtām tagad ir pārvērtušās pīšļos un palikušas vienīgi aktrises atmiņā. Savukārt nākamajām paaudzēm un muzejam saglabātas vien dažas īpašas vēstules no uzticamas skatītājas Vijas Priedītes, kura mākslinieces gaitām sekojusi gadu desmitiem.
Aktrise tagad ar atvieglojumu secina, ka jaunībā viņai, par laimi, pieticis spēka un stingrības nenoticēt tiem tukšajiem solījumiem un tam neprātīgajam kaisles vilnim, kas viņu mēģinājis ieraut savos tīklos. Tomēr realitāte bijusi skaudra, un Olga Dreģe neslēpj, ka viņas mūžā mīlestība ir bijusi arī ārkārtīgi pazemīga, pielūgsmes pilna un līdz sirds dziļumiem sāpīga. Turklāt šādas postošas un smagas attiecības viņas dzīvē ir bijušas vairākas. Šīs jūtas viņu plosījušas, tomēr vienlaikus arī veidojušas to personību, kādu sabiedrība redz šodien.
Visi šie dramatiskie un personiskie pārdzīvojumi tiks izstāstīti īpašā koncertprogrammā, kuras otrā daļa piederēs tieši aktrisei un viņas runātajai dzejai. Māksliniece plāno izvest klausītājus cauri visam savam mūžam, sākot no tālajiem pēckara bērnības gadiem un jaunības dienām baltajās tenisa čībās, līdz pat tām lielajām atklāsmēm un liktenīgajai mīlai, par kuru šodien viņa spēj vien pasmieties ar rūgtu humoru. Tagad viņa var atļauties paironizēt par vīriešiem, sakot, ka viņi nemaz mīlēt neprot, jo nežūžina sievietes dvēseli. Viņa runās arī par to, no kādām sievām vīri visbiežāk bēg, asprātīgi secinot, ka bēgšana notiek tieši no tām labajām sievām.
Aktrise atklāj, ka viņa ir tapusi un joprojām dzīvo caur savu smago darbu, izciestajām sāpēm, uzkrāto pieredzi un pateicoties saviem tuvajiem cilvēkiem, radiem un kolēģiem. Tas viss ir viņas patiesais esības spēks. Tomēr Olga Dreģe skaidri liek saprast, ka skatītājiem viņa neatklāsies līdz galam. Viņa vēlas palikt noslēpumaina un neizdibināta, līdzīgi kā piena ceļš. Galvā viņai esot tūkstošiem dzejoļu, kurus varētu skaitīt stundām ilgi, taču skatuves laika ierobežojumu dēļ atlasīti tie paši mīļākie, ar kuriem viņa kopā ir nodzīvojusi visu savu raibo dzīvi. Atceroties savu bērnību, viņa nesen viesojusies kādā lauku mājā, kur kļavā pamanījusi tieši tādas pašas šūpoles kā savos bērnības gados. Māksliniece tajās izšūpojusies, velkot paralēles ar visu savu mūžu, kurā viss gājis tieši tāpat – te augšā, te lejā. Aktrise uzsver, ka viņai vairs negribas spēlēt lomas savā privātajā dzīvē, jo uz skatuves to jau ir bijis gana. Viņa ir gatava izskanēt pie sava skatītāja ar šīm patiesajām atklāsmēm, cerot, ka viņas vārdi un pārdzīvojumi kādam palīdzēs un iekritīs tieši dvēselē.
