Opermākslinieks Kārlis Zariņš nodzīvoja astoņdesmit piecus skaistus gadus, un viņa leģendārais mūžs noslēdzās divdesmit trešajā septembrī pirms vienpadsmit gadiem. Tieši viņa pēdējās dzīves dienās tapa šis īpašais stāsts, ko sirsnīgi un ar sāpēm sirdī izstāstīja viņa uzticamā un mīļā sieva Regīna Zariņa. Tai divtūkstoš piecpadsmitā gada vasarā viņa apņēmās atklāt leģendārā dziedonim bērnības, jaunības un triumfa pilnos gadus uz skatuves, kā arī abu kopīgi nodzīvoto mūžu, vēlāk rūpīgi saskaņojot nepieciešamos labojumus ar pašu Kārli, kurš tobrīd jau gulēja uz slimības gultas. Kad stāsts bija gandrīz pabeigts, Zariņu ģimeni piemeklēja melnā diena, un Regīnu ar milzīgām grūtībām izdevās pierunāt satikties vēlreiz. Lielā gulta, kurā vēl nesen savas dienas vadīja Kārlis, tagad stāvēja tukša, un visa māja viņai likās neciešami klusa un auksta. Regīna dziļi skuma un joprojām nespēja noticēt realitātei, viņai šķita, ka Kārlis ir vien aizbraucis ilgstošās viesizrādēs un tūlīt atvērsies durvis, pa kurām viņš ienāks ar smaidu uz lūpām.
Tomēr par spīti milzīgajam un neizmērojamajam zaudējumam, Regīna nedrīkstēja padoties vai iegrimt nepārtrauktās sērās, jo ikdienā viņai blakus bija abi mazdēli – jaunākās meitas Zanes atvases Mārtiņš un Kristaps. Katru rītu tolaik divpadsmitgadīgais mazdēls tika vests uz skolu ar automašīnu, un agrāk šos šofera pienākumus vienmēr pildīja pats Kārlis, līdz brīdim, kad viņš piedzīvoja savu pirmo insultu. Jau pēc šīs pirmās smagās lēkmes izcilajam tenoram negaidīti pazuda balss, taču neviens ģimenē nekad nezaudēja cerību, un Regīna izbaudīja absolūti katru kopā pavadīto dienu. Īpaši grūts un pārbaudījumu pilns bija Zariņa pēdējais dzīves gads, kad mazdēls Mārtiņš papiņu burtiski nēsāja uz rokām. Regīna atzinās, ka viņi visi joprojām grimst sērās un runāt ir ārkārtīgi grūti, bet viņai bija pilnīga pārliecība, ka šim stāstam ir jānonāk pie lasītāja, jo pats Kārlis to bija izlasījis un personīgi pielabojis faktus un vārdus. Viņa atmiņa darbojās lieliski, un viņi joprojām kopā risināja krustvārdu mīklas. Šī neparastā, apbrīnojami dzīvespriecīgā un enerģiskā sieviete roku rokā ar izcilo tenoru bija pavadījusi vairāk nekā pusgadsimtu, būdama ne tikai sieva, meitu māte un nama saimniece, bet arī uzticama sekretāre, kura bija gatava stundām runāt par Kārļa sasniegumiem mūzikā. Pēc dziedoņa aiziešanas viņa fotogrāfijas tika rūpīgi sarindotas īpaši izveidotā piemiņas stūrītī, kur nepārtraukti dega svece. Regīna ar aizkustinājumu atcerējās, ka Kārlis viņai ir dāvājis skaistu mūžu, kas bijis pilns ar patiesu mīlestību, savstarpēju cieņu, rūpēm un kopīgiem augstiem ideāliem.
Dzīves ceļš Kārlim sākās Grīziņkalnā, kur viņš dzimis vienkāršā strādnieku ģimenē tūkstoš deviņi simti trīsdesmitā gada sestajā jūlijā. Tenoru vidū viņš vienmēr izcēlās ne tikai ar pasakainu, dievišķu balsi, bet arī ar neparasti staltu un staltu augumu. Viņa tēvs Kārlis strādāja par mālderi jeb krāsotāju, savukārt mamma Erna nopietnu redzes problēmu dēļ lielāko dzīves daļu bija mājsaimniece, no kuras topošais mākslinieks arī mantoja savu brīnišķīgo balsi. Leģenda vēsta, ka tad, kad Kārlis piedzimis, viņš bļāvis tik skaļi, ka slimnīcas sienas burtiski trīcējušas, liekot medmāsām jokot, ka no tik vareniem brēkuļiem nākotnē noteikti izaugs liels dziedātājs. Un šis joks piepildījās pilnībā, jo Kārlis Zariņš kļuva par retumu pat profesionālo dziedoņu pasaulē – par absolūtās dzirdes īpašnieku, kura talants apbūra klausītājus visā pasaulē.
