Dzīve mēdz sagādāt pārbaudījumus, kurus nav iespējams paredzēt un no kuriem nav iespējams izvairīties. Ieva Rekšņa, kura sabiedrībā pazīstama kā spilgta un enerģiska personība, ir piedzīvojusi vienu no vissāpīgākajiem dzīves pavērsieniem – sava mīļotā vīra zaudējumu. Šāds trieciens spēj izmainīt visu ierasto pasaules kārtību, liekot cilvēkam no jauna mācīties dzīvot, elpot un saskatīt jēgu ikdienas sīkumos. Kamēr pasaule ap viņu turpināja griezties savā ritmā, Ieva palika viena ar milzīgu tukšumu, ko nespēja aizpildīt ne ikdienas darbi, ne apkārtējo līdzjūtība. Tomēr, lai cik dziļas būtu sēras, dzīves spēks vienmēr meklē ceļu uz gaismu.
Meklējot veidu, kā atgūt sirdsmieru un novērst domas no smagās ikdienas realitātes, Ieva Rekšņa ir atgriezusies pie kāda nodarbošanās veida, kas viņu saistīja vēl jaunības gados. Tas nav vienkāršs laika kavēklis, bet gan patiesa atgriešanās pie savas būtības, pie tās Ievas, kura reiz ar lielu entuziasmu ļāvās radošiem izaicinājumiem un priecājās par dzīvi bez lielām raizēm. Šis vaļasprieks ir kļuvis par viņas personīgo terapiju, par drošo patvērumu, kurā viņa var patverties no skumjām, kas brīžiem pārņem kā negaidīts vilnis.
Atgriešanās pie lietām, kas mūs iepriecinājušas reiz sen, ir pārsteidzoši dziedinoša. Ieva atzīst, ka šajā procesā viņa ne tikai atceras senas prasmes, bet atklāj jaunas šķautnes sevī. Šī nodarbe ļauj viņai atkal sajust kontroles sajūtu pār savu pasauli, kas pēc zaudējuma šķita zudusi uz visiem laikiem. Katrs solis, ko viņa sper savā radošajā izpausmē, ir mazs solis pretī dziedināšanai. Tā ir iespēja pārslēgt domas un ieguldīt enerģiju kaut kā skaista radīšanā.
Šis lēmums atgriezties pie jaunības aizraušanās nav bijis viegls. Tas prasīja drosmi atzīt, ka vecā dzīve ir pagājusi un ir nepieciešams meklēt jaunus balstus. Tomēr Ieva demonstrē apbrīnojamu izturību. Viņa necenšas bēgt no savām sāpēm, bet gan mēģina tās transformēt kaut kādā konstruktīvā veidā. Šī atgriešanās pie saknēm ir pierādījums tam, ka cilvēka gars ir daudz spēcīgāks, nekā mēs paši reizēm domājam.
Tagad Ieva savu laiku velta tam, kas patiesi aizrauj viņas sirdi. Viņa cenšas izmantot katru brīvo mirkli, lai pilnveidotos šajā jomā. Šis process viņai sniedz tik nepieciešamo dzīvesprieka devu, ko citādi būtu grūti atrast. Tas ir stāsts par sevis meklēšanu visgrūtākajos brīžos, par spēju atrast gaismu pat visdziļākajā tumsā un par vēlmi turpināt dzīvot, godinot to, kas bijis, vienlaikus raugoties nākotnē. Ieva Rekšņa ir atradusi veidu, kā turpināt būt pati, pat pēc tam, kad viņas pasaule tika izpostīta.
