Kopš brīža, kad tālā un bargā pasaules malā atskanēja pirmās trauksmainās ziņas par iznīcinošām dabas katastrofām, vairāku Latvijas ģimeņu dzīve uz visiem laikiem tika sadalīta divās daļās – tajā, kas bija pirms tam, un nebeidzamajā murgā, kas sākās pēc tam. Šausminošie 26. augusta plūdi un postošie dubļu nogruvumi Nepālas un Tibetas pierobežā atņēma mieru desmitiem cilvēku mūsu valstī, kad straujie ūdeņi un sabrukušie kalnu nogāžu ieži iesprostoja vai bez vēsts aizrāva līdzi 33 Latvijas valstspiederīgos. Starptautiskajā pazudušo sarakstā nokļuva arī pazīstamā un daudzu cienītā osteopāte Eleonora Circene, par kuras likteni šobrīd nav absolūti nekādas skaidrības.
Pagājis jau vesels mēnesis kopš liktenīgās dienas, kad Eleonora Circene pārstāja dot par sevi ziņu. Šajā laikā viņas meita Kristīne ir izgājusi cauri īstām ellišķīgām ciešanām, ko paudusi aizkustinošā un atklātā Facebook ierakstā. Sieviete atzīst, ka sākumā prāts atteicies pieņemt traģisko informāciju. Bija neaptverami grūti un gandrīz neiespējami pat uz sekundi pieļaut domas, ka saņemtās biedējošās ziņas no ārzemēm varētu būt vistiešākajā veidā saistītas ar to attālo un bīstamo vietu, kur tobrīd atradās viņas vismīļākā māte.
Sekoja bezgalīgi garas stundas, dienas un naktis, kas bija pārpildītas ar mokošu neziņu. Tika veikti neskaitāmi zvani atbildīgajām ministrijām un ārvalstu konsulātiem, katru rītu un vakaru tika pētīti jaunākie pazudušo saraksti. Kristīne izmantoja katru iespēju, tulkojot sarežģītu un grūti saprotamu informāciju no ķīniešu un nepāliešu valodas, cerot starp rindām ieraudzīt kaut vismazāko gaismas stariņu. Situācija kļuva vēl skarbāka un emocionāli smagāka, kad nācās nodot DNS paraugus, jo tas bija viens no pēdējiem salmiņiem, lai saglabātu trauslo cerību atrast Nepālā pazudušo māti starp cietušajiem vai evakuētajiem.
Meklējumu procesā meita pieķērusies absolūti katrai, pat visniecīgākajai detaļai un fiziskajai pazīmei, kas varētu palīdzēt māti atpazīt kādā pārpildītā evakuācijas bāzē vai izolētā slimnīcā aiz tālās robežas. Kristīne nepārtraukti domājusi par mammas īpašo tetovējumu – svarīgu atpazīšanas zīmi, kas kļūtu par vienīgo glābiņu gadījumā, ja visi personu apliecinošie dokumenti būtu gājuši bojā kalnu straujajos ūdeņos un viņas vārds svešumā nevienam nekādu informāciju nesniegtu. Viņa neslēpj, ka šis laiks transformējies par teju neizturamām šūpolēm, kurās cilvēka gars raujas starp trauslu, tikko jūtamu cerību un pilnīgu, stindzinošu tukšumu.
Un tomēr, paralēli šai iekšējai vētrai un bailēm, ikdienas dzīve tepat Latvijā nav apstājusies. Tā turpinās ar brutālu un neizbēgamu spēku. Bija un joprojām ir jāiet uz darbu, jārūpējas par saviem tuviniekiem un ģimeni, un visam pāri reizēm nākas apzināti sevi piespiest izdarīt visvienkāršākās lietas — atgādināt sev paēst vismaz dažus kumosus. Kamēr sirds un prāts nemitīgi lūdz Dievu par vienu vienīgu glābjošu ziņu, sirreālā realitāte nekautrīgi diktē savus noteikumus. Sāk birst neskaitāmi praktiski, sadzīviski un juridiski jautājumi, kas prasa steidzamu kārtošanu, neatkarīgi no tā, cik ļoti dvēsele kliez aiz sāpēm.
Tomēr šajā melnajā periodā gaišu gaismas staru ienesusi milzīgā līdzcietība un solidaritāte. Kristīne saņēmusi apbrīnojamu un neizmērojamu palīdzību no cilvēkiem, kuri iepriekš nebija pazīstami ne ar viņu, ne ar viņas māti, ne ar pārējiem pazudušās grupas dalībniekiem. Svešinieki Ķīnā, Nepālā un vēl citās pasaules valstīs pašaizliedzīgi meklējuši un snieguši jaunāko informāciju, atbalstījuši ar sirsnīgiem vārdiem un pat bijuši gatavi atvērt savu māju durvis un uzņemt Kristīni pie sevis, ja viņa nolemtu mērot tālo ceļu un doties uz meklēšanas reģionu. Tie ir pilnīgi sveši cilvēki, bet ar neticami plašu un dāsnu sirdi. Dziļa pateicība pausta arī tiem līdzcilvēkiem tepat līdzās, kuri snieguši praktisku palīdzību, bijuši blakus visgrūtākajos brīžos un nav uzdevuši liekus, sāpīgus jautājumus, pierādot, ka sabiedrība spēj turēties kopā un kļūt iejūtīgāka.
Runājot par materiālo pusi, Kristīne uzsver, ka situācijas cietu
šo ģimenēs ir krasi atšķirīgas. Viņas ģimenei finansiāls atbalsts šobrīd nav nepieciešams, jo mamma jau laikus un atbildīgi par visu bija parūpējusies. Taču citu Nepālas plūdos pazudušo latviešu tuvinieku situācijas ir ārkārtīgi smagas un pat kritiskas. Dažās mājās bez apgādnieka palikuši mazi bērni, citur — gados veci vecāki, kuru ikdienu apgrūtina neatrisināti kredīti un smagas sadzīves problēmas. Tas viss iestidzis smagos birokrātijas labirintos un juridiskos šķēršļos, kamēr piederīgo sirdis joprojām ir sastingušas neziņā un trauslā, niecīgā cerībā uz brīnumu.
Lai palīdzētu tiem, kuriem tas šobrīd visvairāk nepieciešams, Ieva Taranda ir noorganizējusi īpašu mākslinieku gleznu labdarības izsoli ar nosaukumu “Pāri kalniem — pie savējiem”. Šī izstāde būs apskatāma no 13. oktobra līdz 1. novembrim tirdzniecības centrā “Spice”, savukārt 1. novembrī plkst. 12.00 paredzēts pats izsoles kulminācijas moments. Visi iegūtie līdzekļi tiks novirzīti tieši Nepālas plūdos pazudušo cilvēku ģimeņu un tuvinieku atbalstam. Šis traģiskais notikums licis par daudz ko aizdomāties, tāpēc meita aicina ikvienu neatlikt mīlestības apliecinājumus uz rītdienu: “Piezvaniet saviem mīļajiem šodien un pasakiet, cik ļoti viņus mīlat. Neatlieciet to uz rītdienu, tas ir pārāk trausls jēdziens…”
