Lelde Ceriņa šonedēļ kļuvusi par tematu, par kuru runā visa sabiedrība — nevis tikai par viņas teātra darbu, bet par to, kā vienkāršs vakars var pārvērsties par neaizmirstamu piedzīvojumu. Teātra cienītāji un ziņu lasītāji steidz apspriest viņas pēdējo iziešanu sabiedrībā, kas sākās cerīgi un beidzās ar negaidītu pavērsienu. 4. februāra vakarā, kad Jaunā Rīgas Teātra ēka pulcēja publiku uz pirmizrādi, Lelde ieradās stilīgi ģērbusies un apņēmības pilna — taču tas, kas notika nākamajā brīdī, pārspēja ikviena skatītāja gaidas.
Atklājās, ka gaidāmā izrāde neievilkās tikai uz skatuves — arī ārpus zāles notika kaut kas, ko pašai Ceriņai gribētos atcerēties ar smaidu un histērisku smieklu sajaukumu. Nonākot pie teātra kāpnēm, Lelde pēkšņi zaudēja līdzsvaru un ar skaļu trieku nokrita pa pakāpieniem, sāpīgi savainojot papēdi. Ar katru kritiena sekundi skatītājiem rodas tīksmi sajūta, ka viss izrādes noslēgums varētu būt nokavēts — un tā tas arī notika. Lelde, kuras humora izjūta un pašironija vienmēr bijusi viņas vizītkarte, pēc negadījuma pasmējās, sakot: “Pirmizrāde un papēdis. Papēdis uzvarēja. Tipiska mana dzīve!”
Tomēr šis kritiens nebija tikai īslaicīga neveiksme — tas lika viņai pamest teātri pusceļā un doties mājup, koncentrējoties uz savu veselību un atveseļošanos. Tas bija moments, kas atgādināja gan viņai pašai, gan līdzjutējiem, ka pat spožākām zvaigznēm ir savi trausluma brīži un ka dzīve ir pilna negaidītu pārbaudījumu. Viņas izvēle neatgriezties izrādē otrajā cēlienā parāda, cik nopietni viņa uztver savas ķermeņa vajadzības un kā mākslinieki reizēm spiesti būt pragmatiski pat tad, kad sirds lūdz palikt.
Pēc šī notikuma atklājās arī kāda dāsnas palīdzības epizode: Renārs Zeltiņš, kurš nejauši bija klāt teātra telpās, piedāvāja Ceriņai savu atbalstu un pavadīja viņu līdz pat autobusa pieturai. Tas, kā Lelde pieņēma šo palīdzību ar smaidu un pateicību, parāda, ka viņas dzīvē ne tikai ir smiekli un spīdums, bet arī cilvēku siltums neparedzētās situācijās. Šī savstarpējā uzmanība un laipnība deva Leldei spēku ne tikai fiziski tikt prom no teātra, bet arī emocionāli pārvarēt šī vakara humoro traģikomisko raksturu.
Teātris vienmēr bijis vairāk nekā tikai māksla. Tas ir telpa, kur notikumi un cilvēku likteņi saplūst, rada stāstus un emocijas, kas paliek dzīvē ilgāk nekā jebkura izrādes deja vai monologs. Leldes pieredze ir spilgts piemērs tam, ka teātra pasaulē ir gan augstumi, gan kritieni — burtiski un pārnestā nozīmē. Viņas spēja saglabāt optimismu, pat kad papēdis “uzvarēja”, kļūst par iedvesmas stāstu tiem, kas ikdienā saskaras ar negaidītām grūtībām un izaicinājumiem.
Šis gadījums kļuva par spēcīgu atgādinājumu — dzīve ir pilna pārsteigumu, un ne vienmēr izrādes beigās aplausi ir tas, kas paliek atmiņā. Dažkārt viss svarīgākais notiek ārpus skatuves.
