Latvijas kultūras telpu pāršalkusi sēru vēsts – mūžībā devies izcilais aktieris, mākslinieks un daudzpusīgā personība Mārtiņš Vērdiņš. Viņš atstāja šo pasauli 19. jūnijā, atstājot aiz sevis ne tikai bagātīgu radošo mantojumu, bet arī gaišu atmiņu par cilvēku, kurš dzīvi mīlēja visās tās krāsās. Ziņa par viņa aiziešanu publiskota Latvijas Teātra darbinieku savienības sociālajos tīklos, kur Mārtiņš pats bija sagatavojis savu pēdējo uzrunu – vēstījumu, kas uzrakstīts ar dziļu cieņu pret dzīvi un saviem skatītājiem.
Savā pēdējā atvadu vēstījumā aktieris uzrunāja visus, kurus dzīves ceļi reiz krustojušies ar viņa gaitām. Viņš sevi raksturoja kā cilvēku ar plašu sirdi un vēl plašākām interesēm – aktieris, gleznotājs, dekorators, rakstnieks, zemessargs un vienkārši Latvijas patriots. Mārtiņš Vērdiņš (25.01.1941.–19.06.2026.) uzsvēra, ka viņa izrāde ir nospēlēta līdz galam. Viņš aicināja neskumt, bet gan pasmaidīt par mirkļiem, kad tikšanās bija iespējama. Mākslinieks ticēja, ka dzīvi ir nodzīvojis piepildīti, baudot gan sapņus un mīlestību, gan radošo darbu un patiesu draudzību.
Mārtiņš Vērdiņš bija īsts teātra cilvēks, dzimis aktiera ģimenē, kas viņam jau kopš bērnības ieaudzināja mīlestību pret skatuves mākslu. Absolvējot Latvijas Konservatorijas Teātra fakultāti 1963. gadā, viņš savu dzīvi veltīja gan Valmieras, gan Dailes teātrim. Skatītāji viņu atceras ne tikai uz teātra dēļiem, bet arī no zelta filmu fonda – tādām filmām kā «Vella kalpi», «Mirāža» un citām. Taču ar to viņa radošums nebeidzās. Mārtiņš bija arī prasmīgs gleznotājs un rakstnieks, kas savus dzīves līkločus iemūžinājis atmiņu grāmatā «Epizodes», kā arī veltījis grāmatu savai dzīvesbiedrei – aktrisei Mirdzai Martinsonei.
Viņa aiziešana ir kā lēni krītošs priekškars lielā dzīves teātrī. Mārtiņš Vērdiņš lūdza skatītājus meklēt viņu nevis skumjās, bet gan viņa atstātajās gleznās, filmās, stāstos un kopīgās atmiņās. Viņš paliks atmiņā kā personība, kas pratusi novērtēt katru dzīves sekundi. Paldies par uzticēšanos, par kopā būšanu un par to krāsu gammu, ko viņš ienesa mūsu visu dzīvēs. Viņa pēdējie vārdi bija kā veltījums visiem kolēģiem un draugiem Liepājā, Valmierā, Dailes un Nacionālajā teātrī – viņš bija pateicīgs par iespēju būt daļai no katra no mums.
