Sēru noskaņa pārņēmusi teātra pasauli – klusums, smeldze un atmiņas piepilda telpu, kur vēl pavisam nesen skanēja smiekli un aplausi. Aktrise Regīna Devīte nespēj slēpt sāpes, runājot par cilvēku, kurš viņas dzīvē bija daudz vairāk nekā tikai kolēģis. Viņas balsī jūtama trausla skumju nots, un katrs vārds nāk ar grūtībām – aizgājis Aigars Vilims, viņas skatuves partneris un sirsnīgais “Bucītis”.
Atvadīšanās notika teātra Lielajā zālē, kur kolēģi un tuvākie pulcējās, lai pēdējo reizi pateiktu ardievas aktierim, kurš savai skatuvei bija atdevis gandrīz visu dzīvi – veselus 47 gadus. Devīte atzīst, ka šis zaudējums viņai ir īpaši smags. Viņa atceras, cik ļoti Aigars vēlējās dzīvot, cik neatlaidīgi turējās pie cerības un cik cieši bija saistīts ar teātri līdz pat pēdējam brīdim.
Vilims ilgu laiku cīnījās ar smagu slimību. Par to zināja teātra kolektīvs, taču plašāka sabiedrība uzzināja tikai tad, kad tika uzsākta ziedojumu vākšana nepieciešamajām zālēm. Katrs mēnesis prasīja milzīgus līdzekļus, un tomēr – pateicoties cilvēku atbalstam, viņš turpināja ārstēšanos un saglabāja cerību. Līdz pat janvārim viņš vēl kāpa uz skatuves, jo tieši tā viņam deva spēku turpināt.
Regīna atceras viņu ne tikai kā izcilu aktieri, bet arī kā sirsnīgu, vienkāršu un gaišu cilvēku. Viņi bija vienaudži, vienlaikus uzsākuši darbu teātrī, un kopā piedzīvojuši daudz spilgtu mirkļu. Plašāku atpazīstamību abiem atnesa seriāls UgunsGrēks, kur viņu varoņus vienoja romantiska līnija. Šī ekrāna ķīmija pārauga arī īpašā savstarpējā sapratnē dzīvē.
Īpaši mīļa atmiņa saistās ar izrādi, kurā Devītei uz skatuves nepārtraukti nācās saukt: “Bucīti, Bucīti!” Tieši no šī brīža šis iesauka kļuva par viņas personīgo veidu, kā uzrunāt Aigaru – tā saglabājās līdz pat viņa pēdējām dienām.
Aktrise ar siltumu atceras viņa humoru un vieglumu, ar kādu viņš pat smagākajos brīžos prata saglabāt dzīvesprieku. Viņi nerunāja par slimību – tā vietā izvēlējās sarunas par skaistām lietām, atmiņām un ikdienas sīkumiem, kas palīdzēja uz mirkli aizmirst realitāti.
Īpaši aizkustinošs ir fakts, ka Aigars pats bija izplānojis savas atvadas. Viņš vēlējās, lai teātris turpina dzīvot, lai viss neapstājas. Viņa sagatavotajā scenārijā bija vieta atmiņām, video fragmentiem, dzejai un pat nelielai ironijai – tieši tādai, kāds viņš bija pats.
Devīte atzīst, ka viņa un kolēģi līdz pēdējam cerēja uz brīnumu. Viņa cīņa iedvesmoja un lika ticēt, ka viss vēl var mainīties. Taču liktenis izrādījās nežēlīgs.
Tagad palikušas tikai atmiņas, sirsnīgi vārdi un sajūta, ka debesīs iedegusies jauna zvaigzne. Devīte klusā balsī saka – viņš vienmēr paliks viņu sirdīs kā spožs, talantīgs un neaizmirstams cilvēks.
Un viņas pēdējais vēlējums skan vienkārši, bet dziļi: lai Bucītim gaišs ceļš mūžībā.
