Mūziķis Normunds Rutulis, kura balss un smaids gadu desmitiem priecējuši tūkstošus, šķietami atrodas tur, kur vēlas būt katrs mākslinieks – uzmanības centrā un fanu ielenkumā. Taču aiz šīs spožās fasādes slēpjas kāda pavisam cita, gandrīz neticama ilūzija. Izrādās, ka populārais dziedātājs savās domās lolo ideju par pasauli, kurā viņam vairs nebūtu jābūt publiskai personai, bet gan pavisam parastam vērotājam. Šis sapnis, ko pats mākslinieks dēvē par savu utopiju, ir tik spēcīgs, ka liek uzdot jautājumus par to, cik smaga patiesībā ir atpazīstamības nasta, ko viņš nes uz saviem pleciem.
Rutuļa utopiskā vīzija nav saistīta ne ar milzu bagātībām, ne jauniem slavas augstumiem. Gluži pretēji – viņš sapņo par vietu un laiku, kur neviens viņu nepazītu. Mākslinieks atklāti atzīst, ka viņa lielākā vēlme būtu dzīvot sabiedrībā, kurā viņš būtu pilnīgi svešs cilvēks. Tā būtu eksistence bez liekiem skatieniem, bez čukstiem aiz muguras un bez nepieciešamības vienmēr atbilst gaidītajam tēlam. Viņa vēlme pēc anonimitātes ir gandrīz sāpīga, jo tā kontrastē ar visu viņa līdzšinējo dzīves ceļu, kas aizvadīts prožektoru gaismā un nemitīgā kontaktā ar cilvēkiem.
Interesanti, ka šī vientulības un nezināmības alkas nav radušās no naida pret publiku, bet gan no vēlmes pēc absolūtas iekšējās brīvības. Normunds Rutulis savās pārdomās aiziet vēl tālāk, aprakstot ideālo vidi, kurā viņš varētu pazust. Tas būtu mazs ciematiņš kaut kur tālu prom, kur kaimiņi pat nenojastu par viņa muzikālo pagātni Latvijā. Tur viņš varētu mierīgi staigāt pa ielām, neuztraucoties par to, kā viņš izskatās vai ko par viņu domā citi. Šāda “nemanāmā cilvēka” loma viņam šobrīd šķiet pati pievilcīgākā, lai gan viņš lieliski apzinās, ka realitātē tas praktiski nav iespējams.
Šīs atklāsmes liek mums ieraudzīt Normundu Rutuli pavisam citā gaismā – nevis kā izklaidētāju, kurš barojas no aplausiem, bet gan kā cilvēku, kurš meklē mieru no pašas radītā tēla. Viņš neslēpj, ka šis utopiskais sapnis ir viņa veids, kā distancēties no ikdienas steigas un nemitīgā spiediena būt “tiem pašiem Rutuļiem”, ko visi pazīst. Tā ir savdabīga bēgšana iekšējā pasaulē, kurā slava vairs neeksistē un vienīgais, kam ir nozīme, ir patiesa, nefiltrēta esība. Lai gan skatuve joprojām ir viņa darba vieta, sirdī viņš jau sen ir devies šajā tālajā ceļojumā uz vietu, kur viņa vārds nevienam neko neizteiktu.
