Kameras priekšā vienmēr smaidīgais, enerģiskais un harizmātiskais televīzijas un pasākumu vadītājs Armands Simisons ir piedzīvojis pilnīgu savas iekšējās pasaules sabrukumu, kas sabiedrībai ilgu laiku palicis nepamanīts. Brīdī, kad dzīves pamati sāka ļodzīties, galvenais trieciens skāra viņa mentālo veselību, pārvēršot ikdienu par cīņu par pašu izdzīvošanu. Pāris neslēpj, ka šī neredzamā kaite, ko mēdz dēvēt par divdesmit pirmā gadsimta trešo pandēmiju, bez žēlastības ielauzās viņu ģimenē, liekot no jauna pārvērtēt visas dzīves pamatvērtības.
Viss sākās brīdī, kad pasaulē un apkārtējā vidē notika straujas un satricinošas pārmaiņas – tai skaitā traģiskie notikumi Ukrainā, kas sagrāva ierasto stabilitāti, tostarp ilggadējo saistību ar hokeja klubu “Dinamo Rīga”. Līdz ar to sabruka liela daļa no tās emocionālās vides, kas Armandam bija devusi gandarījumu un pamatu zem kājām. Iestājās dziļa krīze, apātija un izdegšana, kuras laikā viss apkārtējais kļuva melns un bezkrāsains. Kā pats televīzijas vadītājs atzīst – viņam piederēja viss, bet tajā pašā laikā nepatika absolūti nekas, līdz pat dziļākajai būtībai.
Privātajā telpā šīs pārmaiņas izpaudās graujoši. Viņa sieva Iveta atklāti stāsta, ka Armands bija kļuvis “nekāds” – zuda interese pat par tādām pamatlietām kā ēdienreizes, naktīs tika pieprasīta pilnīga tumsa un aizvilktas žalūzijas, kas iepriekš šai ģimenei nebija raksturīgi. Viņš cēlās vēlu, agri devās gulēt un centās norobežoties no ārpasaules. Baidoties apgrūtināt draugus vai lūgt palīdzību, viņš viens pats izmisīgi meklēja darba sludinājumus internetā, izjūtot nepamatotu kaunu un paniku. Turklāt traģiskākais bija tas, ka sabiedrība redzēja tikai ierasto, dzīvespriecīgo fasādi, kamēr aiz slēgtām durvīm risinājās klusa drāma.
Visgrūtākajā posmā, pateicoties tuvinieku un jo īpaši sievas atbalstam, tika pārdzīvoti melnākie brīži, kad prātā virmoja smagas domas. Situāciju izdevās stabilizēt tikai tad, kad speciālisti – psihiatre un psihoterapeite – nosauca konkrētas diagnozes: posttraumatisko stresu un izdegšanas sindromu. Kad slimība ieguva vārdus, ar to cīnīties kļuva vieglāk. Šobrīd Armands turpina nopietnu darbu ar sevi, joprojām lietojot medikamentus un regulāri apmeklējot speciālistus, jo apzinās, ka uz svara kausiem ir likta viņa dzīvība. Viņš ir iemācījies atklāti runāt par savām vājībām, pierādot, ka depresija nešķiro cilvēkus pēc to sabiedriskā statusa.
