Baiba Rozentāle ar īpašu siltumu atceras, kā pirms daudziem gadiem sākās viņas un Zigfrīda mīlasstāsts. Toreiz viņa studēja Rīgas Medicīnas institūtā, un viņas ikdiena bija saistīta ar studijām, lekcijām un dzīvi Rīgas centrā. Taču pa logu uz Bastejkalna pusi viņa varēja pamanīt arī kādu ļoti īpašu cilvēku.
Marksisma-ļeņinisma katedras logi bija vērsti uz Bastejkalnu, un rudenī un ziemā, kad koki bija kaili, skats pavērās daudz plašāks. Tur pie kanāla uz soliņa mēdza sēdēt Zigfrīds, kurš tolaik studēja Rīgas Politehniskajā institūtā. Viņš gaidīja Baibu, un šīs gaidīšanas pamazām kļuva par daļu no viņu attiecību sākuma.
Viņu satikšanās turpinājās trīs gadus. Šis nebija stāsts par strauju aizraušanos vienā mirklī, bet gan par attiecībām, kas soli pa solim kļuva arvien nopietnākas. Beidzot 1976. gada 30. jūlijā Baiba un Zigfrīds apprecējās.
Baiba ar smaidu atceras arī to, kas viņu toreiz īpaši piesaistīja Zigfrīdā. Viņš lieliski dejoja, un tieši šī prasme viņai ļoti iepatikās. Kā pati Rozentāle atzinusi, viņi vienkārši sadejojās. Deja kļuva par vienu no skaistajiem pavedieniem viņu attiecību stāstā. Arī daudzus gadus vēlāk šī interese nav pazudusi – Baiba atzinusi, ka abi apmeklē tango kursus.
Taču viņu kāzas bija atsevišķs piedzīvojums. Tās nesvinēja tikai vienu vakaru – svinības ilga veselas trīs dienas. Pēc oficiālās laulību daļas Baiba un Zigfrīds devās uz restorānu Sēnīte, kur turpinājās īpašā diena.
Ar to kāzu svinības nebūt nebeidzās. Pēc restorāna jaunlaulātie kopā ar draugiem devās tālāk – viņiem bija sagādāts motocikls, bet ceļā pievienojās vēl četru motociklu eskorts. Galamērķis bija jūra, kur bija paredzēts izbrauciens ar jahtu.
Kad vakarpusē viņi ieradās Vecāķos, tur jau bija sagatavots nākamais svētku pārsteigums. Dārzā zem milzīgas telts bija klāti kāzu galdi, un svinības varēja turpināties jau citā noskaņā.
Nākamajā dienā pāris devās uz Medību pili. Tur pavadītais laiks noslēdzās tikai svētdienas vakarā, tāpēc kāzu svinības patiešām izvērtās par vairāku dienu notikumu. Šādu kāzu ilgumu bija vēlējusies arī Zigfrīda māte, kura bija uzstājusi, ka jaunlaulāto lielie svētki jāsvin trīs dienas.
Baibas un Zigfrīda stāstā īpaši izceļas tas, cik daudzus gadus viņu kopīgais ceļš ir turpinājies. Sākumā bija tikšanās pie kanāla, skatieni no loga un gaidīšana, pēc tam – trīs gadi, kuru laikā attiecības kļuva arvien tuvākas. Visbeidzot pienāca 1976. gada vasara, kad abi kļuva par vīru un sievu.
Šajā stāstā ir arī kāda skaista detaļa, kas ļauj saprast viņu attiecību īpašo noskaņu: deja, kas savulaik palīdzēja Baibai pamanīt Zigfrīdu, nav palikusi tikai pagātnē. Arī šodien tango joprojām ir viņu kopīgās dzīves daļ
