Atmodas laika simbols un viens no drosmīgākajiem Latvijas neatkarības aizstāvjiem Juris Dobelis šobrīd piedzīvo vienu no savas dzīves smagākajiem posmiem. Vīrietis, kura balss savulaik dārdēja no Saeimas tribīnes un kura stingrā pārliecība iedvesmoja tūkstošus 1990. gada 4. maijā, nu ir nonācis pavisam citā realitātē – smalkā, bet svešā aprūpes namā Pārdaugavā. Viņa vārdadiena, kas parasti tika svinēta ar lielu vērienu un draugu pulkā, šogad pagājusi klusumā, mērojot ceļu no gultas līdz pirmajiem nedrošajiem soļiem gaitenī.
Situācija kļuva dramatiska marta beigās, kad negaidīts un viltīgs vīruss pamatīgi iedragāja jau tā novārdzināto politiķa veselību. Jura Dobeļa slimība, lai gan pati par sevi nav uzskatāma par fatālu, izvērtās nežēlīgā pārbaudījumā – tās specifika izpaužas kā pēkšņs un paralizējošs muskuļu vājums. Vienā rītā leģendārais vīrs vienkārši vairs nespēja piecelties kājās. Šis mirklis, kad ķermenis vairs nepakļāvās gribai, bija lūzuma punkts, kas lika pieņemt smagu lēmumu. Mārupes sociālā nodaļa sniedza nepārprotamu rekomendāciju: Juri ir nepieciešams ievietot specializētā aprūpes rezidencē, kur medicīniskā palīdzība ir pieejama katru sekundi.
Šajā skaudrajā laikā viņam blakus kā neiznīcināms balsts ir viņa sieva Gaļina. Viņa ir Jura lielākā dzīves uzvara un uzticamākais sabiedrotais, kura savu vīru nepamet ne uz mirkli. Katru dieva dotu dienu, no pulksten desmitiem rītā līdz pat diviem pēcpusdienā, Gaļina ir tur – pie viņa gultas, turot roku un sniedzot spēku, ko nespēj dot nevienas zāles. Viņa ar asarām acīs atzīst, ka redzēt tik stipru vīrieti tik bezpalīdzīgā stāvoklī ir sirdi plosoši, tomēr tajā pašā laikā viņa lepojas ar Jura neizsīkstošo gribasspēku.
Lai gan runāšana šobrīd Juri padodas ar milzīgu piepūli un vārdi vairs neplūst tik strauji kā agrāk, viņa prāts joprojām ir ass kā bārdas nazis. Viņš visu saprot, viņš analizē un, pats galvenais, viņš atsakās padoties. Pirmie panākumi jau ir manāmi – pēc ilgstošas gulēšanas viņš ir sācis nedaudz staigāt. Katrs solis pa aprūpes nama grīdu ir maza uzvara pār slimību, kas mēģināja viņu salauzt.
Juris Dobelis, atceroties vēsturiskos notikumus un savu lomu Latvijas brīvības atgūšanā, vēl joprojām nespēj valdīt emocijas. Pat šeit, sterīgo telpu un medicīniskā personāla uzraudzībā, viņa sirdī deg tā pati uguns, kas pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem. Viņa lielākais sapnis un tuvākais mērķis ir pavisam vienkāršs, bet šobrīd tik grūti sasniedzams – atgriezties mājās. Tur, kur katra lieta atgādina par nodzīvoto mūžu un kur viņš atkal varēs sajusties kā savas dzīves saimnieks. Šobrīd tā ir cīņa par katru kustību, par katru vārdu un par iespēju vēlreiz nostāties uz savām kājām savā pagalmā.
