Viņu pazīst katrs. Kad atskan dziesma Cielaviņa, prātā uzreiz uzplaiksnī tas siltums, ko spēj dāvāt tikai īsts, tautā mīlēts mākslinieks. Jānis Paukštello – vārds, kas Latvijas kultūrtelpā kļuvis par sinonīmu gaišumam, sirdssiltumam un tam netveramajam, ko mēs saucam par īstu aktieriskumu. Tomēr, lūkojoties uz 75 gadus veco leģendu, kurš savu dzīves ceļu mērojis no Jaunpiebalgas laukiem līdz pat Dailes teātra spožākajām skatuvēm, rodas jautājums: vai šis mūžīgais nenopietnā cilvēka tēls nav bijis arī smaga nasta?
Viņa stāsts nesākas uz sarkanā paklāja. Tas sākās Palsmanes internātskolā, kur mazais Jānis, būdams jaunākais četru bērnu ģimenē, agri iepazina, ko nozīmē patstāvība, ilgas pēc mājām un prasme izdzīvot pasaulē, kur vecāku plecs nav vienmēr blakus. Murjāņu sporta internātskola viņam iedeva to fizisko rūdījumu, kas aktiera profesijā izrādījās vitāli svarīgs – spēju turēt slodzi, kad citi jau sen būtu padevušies. Pirms skatuve kļuva par viņa aicinājumu, viņš pat mēģināja apgūt ekonomiku, taču liktenis bija lēmis citādi. Rīgas kinostudijas Tautas kinoaktieru studija un vēlāk Dailes teātra 5. studija kļuva par to katlu, kurā rūdījās tas aktieris, kuru mēs pazīstam šodien.
Daudziem viņš mūžīgi paliks tas pats puiciski smaidīgais tēls no filmas Mans draugs nenopietns cilvēks. Šī filma viņam atnesa milzu popularitāti, taču vienlaikus kļuva par sava veida zīmogu. Cilvēki viņu bieži identificēja ar šo vieglo, rotaļīgo varoni, aizmirstot, ka aktiera dabā vienmēr bijis arī dramatisks dziļums. Atcerēsimies viņa Jāzepu Raiņa Jāzepā un viņa brāļos – tā nav loma, ko var nospēlēt ar nenopietnību. Tur bija nepieciešama iekšēja tīrība, sāpes un neaizsargātība. Paukštello šo lomu iznesa tā, ka skatītājam nebija šaubu: aiz smaida slēpjas vīrietis, kurš izprot dzīves patieso traģismu.
Taču dzīve nav bijusi tikai aplausi un skatītāju mīlestība. Viņa privātā dzīve – pirmā laulība ar aktrisi Akvelīnu Līvmani, vēlākā dzīves kopība ar Elīnu Paukštello – ir bijusi publiska, bet tajā pašā laikā pilna ar personīgiem pārbaudījumiem. Veselības grūtības, atkarību ēnas un vēlme atrast mieru ģimenes lokā. Tieši Elīna, kura viņam dāvājusi divus dēlus – Jāni Jēkabu un Raimondu Dāvidu, bijusi tas enkurs, kas palīdzējis neapjukt slavas vējā. Bērnu ienākšana dzīvē jau brieduma gados aktierim ļāva piedzīvot to tēva sajūtu, kuras viņa paša bērnības skarbajā vidē bija pietrūcis.
Šodien, 75 gadu vecumā, Jānis Paukštello vairs nav tas jauneklis no vecajām kino lentēm. Viņš ir vīrietis, kurš izgājis cauri visam – no visaugstākajiem kāpumiem līdz skaudriem kritumiem. Viņa popularitāte nav mākslīga. Tā balstās uz atziņu, ka viņš ir cilvēks, kurš nekad nav spēlējis uzspēlētu gaišumu. Viņš ir bijis patiess savās sāpēs, savā mīlestībā un savā nogurumā. Tieši tāpēc mēs viņu mīlam. Jo, skatoties uz viņu, mēs redzam nevis slavenību, bet paši savu dzīvi – ar visām tās grumbām, kļūdām un nesalaužamo cerību uz to, ka rīt atkal būs saule. Jānis Paukštello ir mūsu visu dzīvesstāsts.
