Latvijas pazīstamākā dziedniece Veronika Uršuļska, kuru tautā visi pazīst kā Elejas Veroniku, ir nākusi klajā ar stindzinošu atzīšanos par savu bērnību, kas uz visiem laikiem mainīja viņas likteni. Šis stāsts robežojas ar neiespējamo, taču Veronikas dzīves gājums un viņas unikālās spējas ir dzīvs pierādījums tam, ka starp šo pasauli un viņsauli robeža ir trauslāka, nekā mēs spējam iedomāties. Viss sākās brīdī, kad mazajai Veronikai bija vien pieci gadi – liktenīgais zibens spēriens, kas trāpīja viņai un viņas tēvam, kļuva par sākumpunktu viņas pārdabiskajam ceļojumam.
Apkārtējie bija pārliecināti, ka abi ir miruši. Saskaņā ar tā laika skarbajām paražām, lai līķi līdz bērēm nepaliktu melni, mazo meiteni burtiski pieraka zemē blakus tēvam. Šausmas, ko piedzīvoja viņas māte, nav aprakstāmas – bēru dienā, kad procesija jau mēroja ceļu uz kapiem, notika kaut kas neiedomājams. Veronika zārkā piecēlās sēdus. Viņas māte, ieraugot savu “mirušo” bērnu atdzīvojamies, turpat uz vietas no pārdzīvojuma kļuva pilnīgi sirma un saļima zemē.
Kamēr pasaule domāja, ka Veronika ir mirusi, viņa pati atradās citā dimensijā. Viņa spilgti atceras tumšu, dziļu eju, kas atgādināja bezgalīgu aku, kuras galā spīdēja gaisma. Tur, viņpusē, viņa sastapa savu mirušo vecmāmiņu, kura pie rokas veda kādu mazu zēnu. Izrādījās, ka tas bija Veronikas mirušais brālītis, par kura eksistenci viņa tolaik pat nezināja. Viņa redzēja brīnumskaistas pļavas un cilvēku grupas dažādu krāsu tērpos, taču visspilgtāk atmiņā palikusi tikšanās ar pašu Dievmāti un Jēzu, kura rētas joprojām asiņoja.
Veronika savām acīm redzēja arī baiso elles pusi – melnus zirgus, kas veda tos, kuri paši bija sev atņēmuši dzīvību. Tieši tur, pie gaismas un mūžības sliekšņa, viņai tika uzticēta misija. Dievmāte paziņoja, ka meitenei būs jāatgriežas, lai palīdzētu cilvēkiem, un viņas mūžs vairs nepiederēs viņai pašai. Atgriežoties dzīvē, Veronika ieguva “rentgena redzi”. Kad viņu aizveda uz slimnīcu, mazā meitene sāka kliegt, ieraugot ārsta iekšējos orgānus, ko viņa bērnišķīgi salīdzināja ar čūskām vēderā.
Dakteris Katlaps, kurš tolaik viņu izmeklēja, ātri saprata, ka meitenei piemīt unikāls talants, taču viņa brīdinājums bija skarbs – par redzēto ir jāklusē, citādi ceļš vedīs uz trakomāju. Gadu desmitiem Veronika glabāja šo noslēpumu, līdz pienāca laiks pildīt solījumu. Šodien, būdama 90 gadus veca, viņa joprojām nenogurstoši palīdz tiem, kuriem medicīna ir bezspēcīga, un ir izpildījusi savu bērnības solījumu Dievmātei – uzcēlusi baznīcu. Elejas Veronika ir dzīvs tilts starp divām pasaulēm, kura joprojām turpina skenēt cilvēku ķermeņus un dvēseles, pildot pirms vairāk nekā astoņiem gadu desmitiem doto zvērestu.
