Uz skatuves iedegas gaismas, un zālē iestājas klusums. Šajā brīdī Patrīcija Keiša ne tikai piedzīvo savu lielo debiju dramaturģijā – viņa izdzīvo arī kaut ko daudz dziļāku, personīgāku. Viņas darbs izrādē Runcis zābakos kļūst par robežlīniju starp pagātni un tagadni, starp sāpēm un spēku turpināt.
«Viņš noteikti ar mani lepotos,» viņa saka, un šajos vārdos ir viss – gan ilgas, gan klusējoša saruna ar cilvēku, kura vairs nav blakus. Pirms deviņiem gadiem Patrīcijas dzīvi satricināja traģēdija: viņas brālis Dāvids Keišs, talantīgs jaunais dramaturgs, 25 gadu vecumā izvēlējās aiziet no dzīves.
Tajā laikā Dāvids jau bija paspējis atstāt iespaidu Latvijas teātra vidē. Viņš bija uzvarējis jauno dramaturgu konkursā, studēja Kultūras akadēmijā un paralēli darbojās Dirty Deal Teatro. Viņa ceļš tikai sākās, un tas solīja daudz. Taču pēc kritiena no kādas ēkas Parīzē viņš piedzīvoja smagu depresiju, kas, iespējams, kļuva par liktenīgo pavērsienu.
Pagāja gadi, bet šis zaudējums nepazuda – tas kļuva par daļu no Patrīcijas. Un tieši šī pieredze, šī klusā sāpe viņu pamazām virzīja tur, kur reiz gāja viņas brālis. Tagad viņa pati stāv tajā pašā radošajā laukā, kur reiz sapņoja Dāvids.
Patrīcija šobrīd noslēdz studijas Kultūras akadēmijā, kur apgūst dramaturģiju. Ar literāro vārdu Patrīcija M. Keiša viņa jau vairākus gadus raksta esejas, dzeju un rada performances, meklējot savu balsi un stilu. Pirms diviem gadiem viņa kopā ar domubiedriem izveidoja apvienību Drāmas dāmas, un tas bija vēl viens solis tuvāk skatuvei.
«Man ļoti patīk rakstīt – tas ir mans talants. Dramaturģija ir veids, kā es varu šo talantu pārvērst profesijā,» viņa atzīst. Šie vārdi nav tikai par izvēli – tie skan kā apzināts lēmums iet līdz galam, neskatoties uz pagātnes ēnām.
Kad viņai jautā, vai brāļa liktenis ietekmējis viņas izvēli, viņa neslēpj: «Protams. Es cenšos izdarīt to, ko viņš vairs nevarēja. Viņš mani iedvesmoja, un es esmu pateicīga par laiku, kas mums bija.»
Šodien Patrīcija stāv uz skatuves ne tikai kā jaunā dramaturģe, bet arī kā cilvēks, kurš nes sev līdzi stāstu, kas nekad nebeigsies. Katrs uzrakstītais vārds, katra ideja un katrs izrādes mirklis kļūst par tiltu starp viņu un brāli – starp to, kas bija, un to, kas turpinās.
Un varbūt tieši šajā klusajā turpinājumā slēpjas visspēcīgākais vēstījums – ka dažreiz dzīve nebeidzas ar vienu cilvēku. Tā turpinās citā, citā balsī, citā stāstā, bet ar to pašu sirdi.
