Latvijas kultūras telpā Imanta Skrastiņa vārds vienmēr ir skanējis ar īpašu jaudu, taču aiz priekškara, kad izdzisa prožektoru gaismas, norisinājās pavisam cita, krietni smagāka un klusāka drāma. Leģendārā aktiera un dziedātāja dzīvesbiedre, dziedātāja Rita Trence, beidzot ir radusi spēku runāt par to, kas patiesībā notika aiz slēgtām durvīm, kad tautas mīlētais mākslinieks sāka zust viņas acu priekšā. Tā nebija vienkārši vecuma nespēja, bet gan mērķtiecīgs un nepielūdzams process, ko izraisīja reta, viltīga slimība, kas pamazām atņēma Imantam visu, ko viņš tik ļoti mīlēja — kustību, balsi un galu galā arī dzīvību.
Rita Trence atceras, ka vīra aiziešana nebija viegls miegs vai klusa izdzišana, kā daudzi varētu iedomāties. Tas bija smags, emocionāli un fiziski izsmeļošs ceļš, kurā katra diena nesa jaunus pārbaudījumus. Slimība, kas viņu skāra, bija tik reta, ka pat mediķiem sākotnēji trūka skaidru atbilžu. Tā bija progresējošā supranukleārā paralīze — diagnoze, kas skan tikpat auksti un atsvešināti, cik nežēlīga tā izrādījās realitātē. Šī kaite lēnām iznīcināja smadzeņu centrus, kas atbild par līdzsvaru, acu kustībām un pat rīšanu, ieslogot dzīvespriecīgo un enerģisko mākslinieku viņa paša ķermenī.
Atraitne neslēpj, ka pēdējie mēneši bija pārpilni ar bezspēcības sajūtu. Redzēt, kā cilvēks, kurš reiz valdīja pār tūkstošu uzmanību uz skatuves, nespēj veikt pat visvienkāršākās darbības, bija neizturami. Rita bija viņam blakus katru sekundi, kļūstot par viņa acīm, viņa balsi un viņa atbalstu, kad kājas vairs neklausīja. Viņa atklāj, ka Imants līdz pat pēdējam brīdim centās saglabāt savu pašcieņu, lai gan slimība viņu centās salauzt ik uz soļa. Tie bija smagi rīti un vēl smagākas naktis, kad klusums mājās kļuva gandrīz taustāms, piepildīts ar neizteiktām sāpēm un neizbēgamības apziņu.
Šī atklāsme met gaismu uz to, cik trausla patiesībā ir cilvēka dzīvība, pat ja esi tautas elks. Rita Trence, daloties ar šo stāstu, it kā novelk pēdējo robežu starp mākslinieka publisko tēlu un to cilvēku, kurš savas ciešanas nesa prom no svešām acīm. Viņa uzsver, ka Imanta cīņa bija varonīga, taču slimības daba nepieļāva nekādus kompromisus. Tas ir stāsts par milzīgu mīlestību un uzticību līdz pēdējam elpas vilcienam, kad pat vislielākās skatuves zvaigznes priekšā paliek tikai viens skatītājs — vistuvākais cilvēks, kurš neļauj aiziet vientulībā, lai cik smags būtu šis pēdējais cēliens.
