Kāds brīdis spēj apturēt laiku, liekot sirdij pukstēt citā ritmā un atgādinot par to, kas dzīvē patiesi svarīgs. Sabiedrībā pazīstamā žurnāliste un radošā personība Una Ulme dalījusies ar neaprakstāmi personisku un aizkustinošu epizodi, kas atvērusi durvis uz viņas ģimenes dziļākajām jūtām un attiecībām. Šis mirklis pierāda, ka pat vissarežģītākajā ikdienas skrējienā pastāv vieta neizmērojamam maigumam, mīlestībai un patiesai garīgai tuvībai, kas spēj saviļņot līdz pat dvēseles dziļumiem.
Raugoties uz kopīgu savas meitas Unas un znota Gata Burbas fotogrāfiju, viņas tēvs – cienījamais dzejnieks un sabiedriskais darbinieks Arvīds Ulme – ļāvies emociju vilnim. Vārdi, kas dzimuši šajā īpašajā iedvesmas brīdī, pārtapuši par skaudri skaistām dzejas rindām, kuras Una nolēmusi vairs neturēt noslēpumā no saviem sekotājiem un plašākas sabiedrības. Dzejnieka sarakstītās vārsmas elpo dabas klātbūtni un neaprakstāmu ilgošanos, savijot cilvēka dziļākās ilgas ar meža dievīgo klēpi un visuma bezgalību:
«es atguļos sūnās meža dievīgā klēpī lai kur es būtu Tu esi man līdzās …
viss visums visapkārt nu smaržo pēc Tevis lai kur Tu būtu Tu esi pie manis…
tīksmē aizveru acis lai ciešāk redzētu Tevi lai kur es būtu Tu esi ar mani…»
Šīs rindas nav vienkārši dzejolis; tā ir dzīva saikne starp paaudzēm, kas caurstrāvo katru burtu un atgādina par nemirstīgu vecāku mīlestību. Žurnāliste Una Ulme jau gadu desmitiem bijusi mūza un neizsīkstošs iedvesmas avots savam tēvam viņa radošajā darbībā, palīdzot rast vārdus vissmalkākajām cilvēka emociju niansēm. Atmiņas aizved mūs gandrīz desmit gadus senā pagātnē, kad 2017. gadā klajā nāca īpaša grāmata «Pasaka par Atslēdziņu», kas bija veltīta tieši Unai un kļuva par nozīmīgu notikumu Latvijas kultūrtelpā.
View this post on Instagram
Arvīds šo burvīgo stāstu bija sacerējis pirms četrdesmit gadiem, laikā, kad Una bija vēl maza, piecgadīga meitenīte. Toreiz mazā Una ar aizrautību un bērnišķīgu kvēli klausījās katrā tēva lasītajā vārdā, līdz jau pavisam drīz visus 53 pantiņus prata no galvas un deklamēja ar apbrīnojamu skatuvisku pārliecību. Šīs bērnības atmiņas un tagadējais dzejnieka veltījums veido vienotu, neplīstošu pavedienu, kas vijas cauri visai viņu dzīvei, parādot, ka pat gadiem ejot, patiesas jūtas un mīlestība pret savu bērnu paliek nemainīgas, kļūstot tikai dziļākas, nobriedušākas un vēl vairāk sargājamas.
