Leģendārā dziedātāja Rita Trence beidzot ir pārtraukusi klusēšanu par tēmām, kas gadu desmitiem likušas trīcēt Latvijas šovbiznesa aizkulisēm. Viņas stāsts nav tikai par slavu, kas atnāca vienā naktī pēc dziesmas par vijolītēm, bet gan par smagu emocionālu nastu, bohēmu un pat pārdabiskām parādībām, kas turpinās arī pēc viņas vīra, tautas mīlētā aktiera Imanta Skrastiņa, aiziešanas mūžībā. Trence atklāti atzīst, ka “suņi joprojām rej” un viņai joprojām tiek mests sejā tas, ka viņa savulaik esot “aizvilinājusi” Imantu no citas dīvas – Lilitas Ozoliņas. Šis skandāls, kas savulaik sašūpoja visu teātra pasauli, Ritu pavada joprojām, taču viņa pati uzsver, ka māksla un mīlestība ir laimes spēle, kurā noteikumus diktē liktenis, nevis sabiedrības dāmu baumas.
Dzīve kopā ar “arēnas zirgu” – tā Rita sauc savu nelaiķa vīru – nebija nekāda pastaiga rožu dārzā. Aiz spožajām prožektoru gaismām slēpās Imanta cīņa ar postošu atkarību. Dziedātāja neslēpj, ka Skrastiņš savulaik slīcis bohēmā, un tikai pateicoties narkologa Jāņa Strazdiņa pielietotajai hipnozei un paša aktiera milzīgajam gribasspēkam, šim postošajam dzīvesveidam tika pielikts punkts. Rita bija viņa stiprais plecs, diplomāte un sargs, kura vaktēja katru vīra soli, lai viņš uz skatuves vienkārši nesaļimtu, jo Imants sevi izdedzināja līdz pēdējam atomam, neatkarīgi no tā, vai zālē sēdēja trīsdesmit vai trīs tūkstoši cilvēku.
Tomēr visvairāk sirdi plosa stāsts par pēdējām dienām slimnīcā. Tas bija laiks, kad slimība mainīja Imantu līdz nepazīšanai. Rita ar asarām atceras, kā viņas mīļotais vīrietis, kuram kaklā bija ievietota caurulīte, bez skaņas, tikai kustinot lūpas, izmisuši jautāja: “Kāpēc man nedod balsi?” Tā bija traģēdija māksliniekam, kura balss reiz skanēja katrā mājā. Un pat tagad, kad Imants jau atrodas viņsaulē, viņš neatstāj Ritu mierā. Dziedātāja atklājusi kādu mistisku sapni, kurā Skrastiņš dūmakā kārtojis mēbeles un iekārtojis istabu – darbu, ko dzīves laikā nekad nebija darījis. Tas licis viņai uzdot šaušalīgu jautājumu: “Vai viņš tiešām mani jau gaida?”
Šobrīd Ritas Trences dzīve ir klusāka, taču atmiņu pilna. Viņa dalās stāstos par kopmītņu laikiem, kad ar paštaisītiem aizkariem izcīnītas godalgas, un par to, kā kopā ar citām zvaigznēm – Elzu Radziņu un Mirdzu Martinsoni – iekarota Maskava. Taču rūgtums paliek. Viņa redz, cik ātri pasaule aizmirst pat tādus milžus kā viņu kaimiņu, tenoru Jāni Sproģi, un apzinās, ka par sevi ir jāatgādina nemitīgi. Viņa pati vairs neiet uz teātra ballēm, jo sāpes par Imanta zaudējumu un bailes par viņa veselību uz skatuves joprojām ir pārāk dzīvas. Tā ir cena, ko viņa maksā par savu “laimīgo dzīvi”, kura, kā izrādās, nekad nav bijusi pilnīga bez smagiem kompromisiem.
