Inga Grencberga atklāj šokējošas sakritības un pagātnes rēgus: dzīve pēc šķiršanās un vārdu maģija, kas piepildās

Slavenā rakstniece Inga Grencberga, nesen nosvinot savu 45. jubileju, beidzot sajutusi ilgi gaidīto atvieglojumu un iekšēju mieru, atklāti paziņojot, ka viņai vairs nav bail pašai no sevis. Savā dzimšanas dienā viņa atgriezās vietā, kas saistās ar viņas dzīves tumšāko un dramatiskāko posmu – pie Aspazijas skulptūras Dubultos, kur viņa pavadīja smagus brīžus pēc skaļās šķiršanās no režisora Dž. Dž. Džilindžera. Stāvot tur, rakstniece izjuta pilnīgu sirreālitāti, raksturojot šo mirkli kā skatu no malas uz pavisam citu dzīvi. Neilgi pirms tam, apmeklējot Ritas Lasmanes jaunākās grāmatas Kā atrast savu ideālo partneri atvēršanas svētkus, Inga publiski paziņoja, ka viņa šo izdevumu pat nešķirstīs, jo šī tēma viņas dzīvē vairs nav aktuāla un lappuses ir aizšķirtas uz mūžu.

Lai gan tuvi cilvēki un vairākas sievietes viņai mierinoši sacījušas, ka priekšā noteikti gaida jauna mīlestība, iespējams, pat vēl lielāka un kvēlāka par iepriekšējo, laulība ar pazīstamo režisoru Ingai palikusi atmiņā kā kas fundamentāls, neizdzēšams un dziļi izmainošs. Pašlaik viņa ir pilnībā atradusi ceļu atpakaļ pie sevis pašas, smeldamās neizmērojamu prieku un piepildījumu vienīgi rakstīšanā, apmetoties uz dzīvi un darbu radošajā gaisotnē Dubultu Rakstnieku namā, kur viņa pilnībā nododas savam patiesajam literārajam aicinājumam. Intervijā žurnālam Santa rakstniece dalījusies ar neparastu un pat mistisku atziņu, ka viņai turpmāk jābūt ārkārtīgi uzmanīgai ar to, ko viņa raksta savos darbos, jo viņa reāli secinājusi, ka caur savu grāmatu varoņu fiktīvajiem likteņiem viņa netīšām pareģo un piesaista pati savas nākotnes patiesos scenārijus.

Viņa dziļi pārdomā sāpīgo pieredzi, atzīstot, ka neviens pasaulē cilvēku nemāca, kā īsti rīkoties brīdī, kad no tevis negaidīti aiziet tava dzīves lielākā mīlestība un brūk ierastā pasaule. Prātā virmo smagi jautājumi par to, kas ir pareizā rīcība šādā situācijā, un viņa daudz domā par piedošanas sarežģīto būtību, pieļaujot domu, ka varbūt arī viņa savulaik ir kaut ko nodarījusi otram un ka varbūt arī viņam ir par ko piedot viņai. Tomēr viņa uzdod retorisku un sāpīgu jautājumu – kā gan vispār var kādam piedot to vienkāršo un nežēlīgo faktiņu, ka viņš tevi vairs nemīl, jo tas taču vispār nav piedošanas jautājums, un tas nekādā veidā nespēj mainīt viņas dziļās jūtas.