Rakstniece Dace Rukšāne‑Ščipčinska pēdējās dienās ir kļuvusi par sarunu tematu ne tikai literatūras cienītāju grupās, bet arī plašākā sabiedrībā, pateicoties viņas drosmīgajai idejai par “sieviešu ordeni”. Tā nav tikai skaists simbols — šī iniciatīva sola mainīt to, kā Latvijas rakstniecēm veidot savstarpējus kontaktus, rast atbalstu un pacelt sieviešu balsis literatūras virsotnēs.
Rukšāne‑Ščipčinska ir pazīstama kā rakstniece ar spēcīgu stilu un asu redzējumu, bet tagad viņa ir soli priekšā — viņas entuziasms par sieviešu vienotību literatūrā ir pāraudzis idejā, kas sola reālu atbalsta tīklu. Dace atklājusi, ka šī domāšana nav radusies tukšā vietā — viņa pati savā karjeras sākumā jutusi, cik grūti ir iekļauties profesionāļu lokā, kur galvenokārt dominēja vīriešu perspektīvas un stipri, jau nostiprināti vārdi.
Viņas stāsts ir vienlaikus smieklīgs un dziļi cilvēcisks: “Kad mans vīrs man jautāja, uz kurieni eju, es atbildēju — eju dibināt sieviešu ordeni,” viņa smejoties pastāstīja, atklājot, cik spēcīga un personiska ir šī vēlme mainīt rakstniecības vidi. Šis ironiskais, bet reizē arī apņēmības pilnais moments skaidri parāda, cik liela nozīme ir sieviešu savstarpējai atbalsta sajūtai.
Rukšāne‑Ščipčinska nav viena šajā ceļā. Viņas ideju ir iedvesmojusi un atbalstījusi rakstniece Inga Žolude, kura pati ir spilgta personība latviešu literatūrā. Žolude atzinusi, ka atbalsts no labi zināmām rakstniecēm, tostarp Noras Ikstenas — izcilas rakstnieces, kura šogad devās mūžībā — ir bijis nenovērtējams. Tieši šāda atbalsta klātbūtne viņai palīdzējusi just piederību radošai kopienai un radīt jēgpilnu saturu.
“Sieviešu ordenis” tiek veidots kā platforma, kur sievietes var dalīties savā pieredzē, rast iedvesmu un praktisku palīdzību, kā arī stiprināt viena otras pašapziņu. Tas ir kā solis pretī tam, lai sieviešu balsis tiktu ne tikai dzirdētas, bet arī atzītas un cienītas literatūras un kultūras apritē. Rukšāne‑Ščipčinska un viņas atbalstītājas cer, ka šī kustība var izaugt par plašāku kultūras fenomenu, kas motivēs arvien vairāk sieviešu stāties pretī stereotipiem un radīt spēcīgus darbus.
Rakstnieces iniciatīva ir radījusi gan atbalstītāju ovācijas, gan kritisku diskusiju. Daļa sabiedrības jautā — vai šāda iniciatīva tiešām spēs mainīt literatūras pasauli, vai tā paliks tikai simbolisks uzplaiksnījums sociālajos tīklos. Tomēr Rukšāne‑Ščipčinska turpina atkārtot, ka svarīgākais ir sākums, dialogs un sieviešu kopienas stiprināšana, kas ilgtermiņā spēj nest reālas pārmaiņas.
Cilvēki, kas vēro šo kustību, uzskatāmi atzīmē, ka sievietes literatūrā bieži vien ir rakstījušas spožus darbus, kurus tomēr nav pietiekami pamanījuši vai novērtējuši. Rukšānes iniciatīva ir kā atgādinājums, ka šīs balss ir ne tikai Latvijas kultūras bagātība, bet arī spēks, kas var iedvesmot nākamās paaudzes rakstnieces un lasītājas.
Noslēdzot, jāsecina, ka sieviešu ordenis ir ideja ar lielu emocionālu un sociālu svaru — kaut kas vairāk nekā tikai jauna platforma. Tā ir kustība, kas sola apvienot, iedvesmot un mainīt literatūras pasauli, vienlaikus atgādinot par sieviešu spēku, kuriem jābūt redzamiem un cienītiem.
