Latvijas teātra pasaule joprojām nespēj samierināties ar tukšumu, ko aiz sevis atstāja viena no visspilgtākajām un noslēpumainākajām personībām — aktrise Maija Apine. Viņas aiziešana mūžībā bija trieciens, kas lika apstāties laikam ne tikai viņas kolēģiem, bet visiem, kuri reiz bija sajutuši viņas neparasto starojumu. Maija pasauli nepiebradāja, viņa gāja viegli, it kā pieskaroties zemei tikai ar pirkstu galiem, taču viņas atstātie nospiedumi skatītāju sirdīs ir paliekoši un neizdzēšami.
Leģendārais režisors Ādolfs Šapiro, kurš savu audzēkni mīlēja kā meitu, saņemot sēru ziņu tālajā Amerikā, nespēja valdīt asaras. Viņa atmiņās Maija vienmēr paliks kā tā trauslā meitene ar zemo kamenes balsi un siltajiem, nedaudz skumjajiem smiekliem. Šapiro neslēpa savas sāpes, atzīstot, ka šis zaudējums šķiet kā kliedzoša netaisnība — kad aiziet skolotājs, tas ir dabiski, bet kad pasaule zaudē tik talantīgu skolnieci, tas ir nepārvarams smagums. Viņš pat nevarēja būt klāt pēdējā atvadīšanās brīdī, tikai sūtīja lūgumu saviem bijušajiem studentiem nolikt pie Maijas kapa sauju zemes un aizdedzināt svecīti viņa vārdā.
Maijas Apines ceļš uz skatuves bija zīmīgs un simbolisks. Viņa burtiski iemiesoja Jaunatnes teātra pēdējo elpas vilcienu, kļūstot par tā spožāko zvaigzni brīdī, kad sistēma šo kultūras templi nolēma iznīcināt. Viņas lomas izrādēs Trešās impērijas bailes un posts un Sniegotie kalni kļuva par leģendām vēl pirms teātra slēgšanas. Skatītāji atceras to neticamo klusumu zālē, kad Maija atradās uz skatuves — tur nebija vietas tēlošanai, tur bija tikai tīra, atkailināta patiesība un personības briedums, kas pārsteidza pat pieredzējušākos kritiķus.
Pēc tam sekoja gadi, kuros aktrise mēģināja atrast savu vietu jaunajā realitātē. Viņa atrada mājas Jaunajā Rīgas teātrī, taču iekšēji vienmēr palika tā pati ideāliste, kura meklē atbildes uz vissmagākajiem eksistenciālajiem jautājumiem. Viņas Margarētas tēls Viestura Kairiša izrādē bija kā kliedziens, kas parādīja sievietes dvēseles dziļākos bezdibeņus. Maija nekad neizmantoja lētus trikus, viņa visu meklēja sevī, dedzinot savu iekšējo pasauli, lai sniegtu gaismu citiem.
Pat tad, kad liktenis kļuva nepielūdzams un veselība sāka pievilt, Maija nezaudēja savu gaišo skatienu. Viņas draugi un domubiedri, īpaši Alvis Hermanis, bija līdzās grūtajos brīžos, sniedzot atbalstu, ko aktrise tik ļoti bija pelnījusi. Viņas aiziešana 2017. gada janvārī bija klusa, tieši tāda pati kā viņa pati — bez lieka trokšņa, bez skandāliem, vienkārši pārejot citā dimensijā, kur sāpju vairs nav. Šodien, atceroties Maiju, prātā nāk viņas neparastais smaids, kas izpletās pa visu seju, un sajūta, ka mēs visi esam šūpojušies uz kāda milža muguras, nemaz neapzinoties, cik smagi šim milzim ir bijis mūs nest. Viņa paliks mūsu atmiņās kā nepiepildīta cerība un kā atgādinājums par to, cik trausls un vērtīgs ir patiess talants.
