Brīdis, kad viss apstājas, pienāk negaidīti. Tieši tā notika ar Mārtiņu Egliensu, kurš vienā mirklī palika bez balss un līdz ar to arī bez darba. Tas nebija tikai profesionāls trieciens – tā bija sajūta, ka dzīve izslīd no rokām, atstājot aiz sevis tukšumu un neziņu par to, kas būs tālāk.
Šis periods viņa dzīvē kļuva par vienu no visgrūtākajiem. Pirmo reizi nācās saskarties ar bezdarbu un pieņemt realitāti, kurā vairs nebija ierastā ritma, uzdevumu un skatuves. Dienas kļuva garākas, domas – smagākas, un nākotne šķita miglā tīta. Sajūta, ka nav virziena un ka tuneļa galā nav redzama gaisma, viņu neatstāja.
Tomēr tieši šajā tumsas posmā sākās pārmaiņas. Kad viss šķiet zaudēts, rodas iespēja paskatīties uz dzīvi no citas puses. Mārtiņš sāka domāt par to, kas viņu patiesi iedvesmo, kas dod jēgu un kādā virzienā viņš vēlas doties tālāk. Šīs pārdomas pamazām pārvērtās par jauniem sapņiem un idejām.
Viņš atzīst, ka pārmaiņas nekad nav vieglas. Tās prasa drosmi, pacietību un spēju pieņemt nezināmo. Taču tieši šīs īpašības kļuva par viņa ceļvedi. Lēnām, soli pa solim, viņš sāka veidot jaunu realitāti – tādu, kurā vairs nebija vietas bailēm no neizdošanās, bet gan vēlmei mēģināt un atkal celties.
Šis stāsts nav tikai par krīzi, bet arī par atdzimšanu. Tas ir pierādījums tam, ka pat visgrūtākajos brīžos iespējams atrast jaunu sākumu. Mārtiņš Egliens ar savu pieredzi iedvesmo nepadoties un meklēt savu ceļu, pat ja šķiet, ka viss ir sabrucis.
Dzīve, kā izrādās, ne vienmēr iet pēc plāna. Taču dažkārt tieši neparedzētie pavērsieni atver durvis uz iespējām, kuras citādi nemaz netiktu pamanītas. Un šajā gadījumā tas kļuva par sākumu pavisam jaunam posmam – ar citiem mērķiem, citu skatījumu un, galvenais, ar ticību sev.
