Populārā televīzijas personība un iemīļotā raidījuma Bez Tabu vadītāja Evelīna Strazdiņa ir sieviete, kuras dzīve rit nebeidzamā dinamikā starp spožajiem prožektoriem un pavisam citādu, intīmāku pasauli. Viņas ikdiena nav iedomājama bez palīdzības sniegšanas citām sievietēm, strādājot par dūlu, taču pati Evelīna neslēpj, ka viņas pašas lielākais balsts un spēka avots vienmēr ir bijis vīrietis viņai blakus. Atklātā sarunā viņa dalās pārdomās par to, kā mīlestība ienāk mūsu dzīvēs, uzsverot, ka nekas nav iepriekš paredzams – viss ir viena liela, skaista nejaušība.
Evelīna atzīst, ka viņas dzīves ceļš un personības veidošanās ir cieši saistīta ar pretējo dzimumu. Viņa uzskata, ka tieši pateicoties vīriešiem, viņa ir spējusi pilnībā izprast un izjust savu sievišķību. Tas nav stāsts par atkarību, bet gan par spoguļattēlu – vīrietis var vienkārši būt viņš pats, necenšoties izpildīt kādas īpašas prasības, un tieši šajā mierīgajā esībā sieviete ierauga savu patieso būtību un potenciālu.
Runājot par savu izcelsmi un temperamentu, Evelīna atklāj interesantas detaļas par savu dzimtas koku. Lai gan viņa vienmēr ir jutusies un dzīvojusi kā latviete, viņas asinīs rit dažādu tautību kokteilis. Viņas vecvectētiņš bija vecticībnieks, un no mammas puses rados ir krievu tautības cilvēki, kuri gan vienmēr runājuši latviski. Savukārt vecmāmiņa no tēva puses bijusi poliete ar smagu dzīvesstāstu – bērnībā palikusi bez vecākiem un augusi bērnu namā, kur apguvusi latviešu valodu, tomēr visu mūžu saglabājusi mīlīgu akcentu un specifiskus poļu vārdiņus.
Šis temperamentu sajaukums atspoguļojas arī Evelīnas reakcijās un situāciju risināšanas modeļos. Viņa neslēpj, ka mēdz būt emocionāla un enerģiska, kas viņu atšķir no stereotipiski mierīgā latvieša tēla. Darbs ar sievietēm gaidībās un dzemdību procesā Evelīnai ir iemācījis vēl vienu būtisku dzīves patiesību – tur nav vietas tēlošanai. Šādos brīžos mēs esam tie, kas mēs esam, bez maskām un liekulības.
Attiecību līkločos Evelīna ir piedzīvojusi gan šķiršanās sāpes, gan jaunu sākumu. Viņa neslēpj, ka pēc šķiršanās no iepriekšējām attiecībām nav bijusi gatava par katru cenu meklēt jaunu mīlestību vai baidījusies palikt viena ar bērniem. Tomēr liktenis lēma citādi, un viņas dzīvē ienāca Ivars Strazdiņš. Šīs attiecības viņai ir iemācījušas, cik svarīgi ir neuztvert otru kā pašsaprotamu – tas ir lielākais grābeklis, uz kura mēdz uzkāpt pat visstiprākie pāri.
Evelīna salīdzina ideālas attiecības ar Lācīša un Ezīša draudzību – viņi var būt pilnīgi atšķirīgi, taču viņiem ir svarīgas tās pašas zvaigznes un kopīga aveņu zaptes ēšana no viena podiņa. Tas nav stāsts par dominēšanu vai cīņu par varu, bet gan par spēju sadalīt atbildību un atbalstīt vienam otru tajās dzīves jomās, kurās katrs jūtas stiprāks. Viņas pieredze rāda, ka mīlestība nav matemātiski izrēķināms lielums, bet gan nejaušību virkne, kas noved pie vislielākajām vērtībām mūsu dzīvē.
