Latvijas televīzijas un radio personība Baiba Sipeniece‑Gavare šogad februārī svinēja savu apaļo piecdesmito dzimšanas dienu, un tas nemaz nav pagājis klusi. Pieci desmiti — tas ir skaitlis, kurš daudziem šķiet biedējošs, taču Baiba nolēmusi to ne ignorēt, bet uzņemt trijjūgā un ieauļot nākotnē ar visu sparu, nevis slēpties aiz gastronomiskiem mierinājumiem vai nostalgijas par pagātni. Viņas skatījumā šis posms nav beigu sākums, bet gan jauna, dinamiska dzīves lappuse, kurā jādzīvo ar prieku, mērķi un pašapziņu.
Sarunā ar žurnālistiem Baiba atklāja, ka piecdesmitgade viņai radīja visai dubultas sajūtas: no vienas puses — bailes no sabiedrības stereotipiem, no otras — iespēja pieņemt sevi tādu, kāda viņa ir. Viņa negrib pievienoties tiem klišejiskajiem priekšstatiem, kuros piecdesmitgadnieces ir tikai “nomierinājušās sievietes”. Tā vietā viņa pieņēma izaicinājumu ar stand-up izrādi, kurā atklāti stāsta par saviem dzīves gadījumiem, pārdzīvojumiem un pat bailēm. Pirms pirmizrādes viņai bija tik liela trauksme, ka Baiba pat sapņoja par to, ka zāle varētu aizdegties, bet tieši šī atklātība, kā pati viņa saka, atbruņoja skatītājus un izraisīja rezonansi.
Kā viņa pati saka, viņa nebaidās gatavoties nākotnei, bet gan vēlas to dzīvot pilnvērtīgi. Izrāžu sezona izrādījās milzīgs pārsteigums gan viņai pašai, gan publikai — pirmās 100 biļetes tika pārdotas ātri, un pieprasījums pārsniedza gaidīto. Ar producenta atbalstu tika izplānotas 30 dažādas izrādes, kas vēl vairāk stiprināja Baibas pārliecību, ka vecums nav iemesls pasīvi gaidīt, bet gan laiks radīt, dalīties un iedvesmot citus.
Baiba arī atklāja, ka viņas izpratne par dzīvi un vecumu veidojusies no bērnības atmiņām par padomju laiku stereotipiem: piecdesmit bija kā robežšķirtne starp jaunību un “vecenību”. Taču tagad viņa to skatās pavisam citādi — ar humoru, pašironiju un mērķtiecību. Viņa smējās, ka gribētu “dzīvot ar trīsdesmitgadnieces fizisko ķermeni un piecdesmitgadnieces prātu”, jo šī kombinācija ļautu dzīvot bez ierobežojumiem un bažām par ķermeņa izmaiņām.
Turklāt Baiba uzskata, ka vecums jāgatovo tāpat kā skolai — ar mērķtiecīgu mācīšanos, jaunu prasmju apgūšanu un hobiju attīstīšanu, lai dvēsele un prāts nepaliktu tukši. Viņas mamma, kurai drīz paliks deviņdesmit, ir dzīvs piemērs tam, kā saglabāt prātu aktīvu — mācoties valodas un vadot ekskursijas. Šāds piemērs Baibai liek saprast, ka vecumdienas nav kažoks, kurā paslēpties, bet gan laiks dzīvot ar līksmi un saturu.
Sarunu laikā Baiba arī atklāja savas ģimenes dzīves dinamiku, kur viņas meitas ir neatkarīgas un audzina sevi paši, un viņa cenšas saglabāt ciešas attiecības ar katru. Baibas stāsts ir par pieaugšanu piecdesmit gados, par pašapziņu, nebaidīšanos no nākotnes un par to, ka vecums ir tikai cipars, nevis ierobežojums. Viņas dzīves moto ir vienkāršs — dzīvot ar prieku, darīt to, kas patīk, un nepārtraukti būt aktīvai — tas ir viņas trijjūgs uz nākotni.
