Politiķa Edgara Grasberga ikdiena nav saistīta tikai ar parlamenta gaiteņiem, sēdēm un sarežģītu likumprojektu caurskatīšanu. Aiz viņa stingrā lietišķā uzvalka un nopietnā sejas izteiksmes slēpjas pavisam cita pasaule – krietni skaļāka, dzīvespriecīgāka un pilna ar nepārtrauktu kustību. Viņa mājās valda nevis klusums, bet gan īsta dzīves simfonija, ko diriģē septiņas dažādas personības, septiņi bērni, kuri prasa gan uzmanību, gan milzīgu pacietību.
Grasbergs atzīst, ka šāds ģimenes modelis nebūt nav gadījuma pēc radusies nejaušība. Tas ir apzināts, sirdī izjusts un līdz pat pēdējai niansei izkopts dzīvesveids. Kad runa nonāk par bērnu audzināšanu, deputāts to dēvē par savu mūža hobiju. Tas skan neparasti un pat nedaudz izaicinoši laikmetā, kad daudzi cenšas ierobežot savu atvašu skaitu, lai saglabātu lielāku personīgo brīvību, taču Grasbergam šī “hobija” izmaksas un ieguldītais laiks ir vislielākā balva, kādu viņš var vēlēties.
Mājas dzīve ar septiņiem bērniem nav pastaiga pa parku. Tas ir nepārtraukts loģistikas izaicinājums, kurā jāpaspēj izvadāt atvases uz skolu, pulciņiem un treniņiem, vienlaikus atrodot laiku arī sirsnīgām sarunām pie kopīga pusdienu galda. Deputāts neslēpj, ka viņa ikdiena ir saspringta, taču tajā pašā laikā viņš izstaro gandarījumu. Viņš uzsver, ka katrs no septiņiem bērniem ir kā atsevišķs stāsts, kā unikāls piedzīvojums, kas liek viņam pašam nemitīgi pilnveidoties.
Sabiedrībā bieži vien valda stereotipi par to, kādam jābūt veiksmīgam politiķim, taču Grasbergs savu ģimeni izvirza priekšplānā. Viņš atklāj, ka tieši šī lielā ģimene dod viņam spēku un enerģiju turpināt darboties valsts pārvaldē. Kad mājās sagaida septiņi bērni, visas politiskās debates un grūtības šķiet daudz maznozīmīgākas, jo patiesā dzīves jēga atrodas tepat, mājās, kur bērnu smiekli un dzīvesprieks piepilda katru stūri.
Šī atklātā intervija ļauj ieskatīties privātajā dzīvē cilvēkam, kuru ierasts redzēt tikai uz oficiālām tribīnēm. Tas ir stāsts par mīlestību, kas nav ierobežota ar maziem cipariem, un par vīrieti, kurš izvēlējies audzināt nākamo paaudzi kā savu pašu lielāko dzīves projektu. Nav nekādu īsceļu, tikai smags darbs, kas ik dienu atmaksājas ar bērnu sasniegumiem un kopā būšanas prieku. Viņa filozofija ir vienkārša – ja tu to dari no sirds, neviens bērns nav par daudz. Tieši otrādi, katrs nākamais ģimenes loceklis tikai vairo to mīlestību, kas valda viņu mājās.
