Latvijas teātra mīluļu un dāmu siržu lauzēja Ģirta Ķestera jubileja šoreiz izvērtās par patiesu emocionālo vētru, kas plosījās Dailes teātra sienās. Kamēr citi viņa vecuma vīrieši mierīgi baudītu svētku mielastu ģimenes lokā, Ķesteris izvēlējās palikt uzticīgs savai lielākajai mīlestībai — skatuvei un saviem uzticamajiem faniem. Šī dzimšanas diena nebija tikai kārtējais ieraksts kalendārā, tā kļuva par grandiozu apliecinājumu mākslinieka neizsīkstošajai enerģijai un magnetismam, kas joprojām liek skatītāju zālēm būt pārpildītām līdz pēdējai vietai.
Vakara gaisotne bija tik piesātināta, ka gaisā burtiski dzirksteļoja gaidas. Kad Ķesteris parādījās prožektoru gaismā, zāli pāršalca ovācijas, kas liecināja par neizmērojamu cieņu un mīlestību pret aktieri, kurš gadu desmitiem ir bijis mūsu ekrānu un teātra skatuvju centrālā figūra. Jubilārs izskatījās spožāk nekā jebkad agrāk, katrs viņa žests un balss intonācija nesa sev līdzi milzīgu pieredzes bagāžu un tajā pašā laikā — gandrīz vai jauneklīgu degsmi, kas neļauj viņam apstāties ne uz mirkli.
Visi klātesošie varēja vērot, kā Ģirts burtiski “spodrina skatuvi” ar savu meistarību. Tas nebija vienkārši darbs, tā bija dvēseles atkailināšana svētku vakarā. Kolēģi aizkulisēs čukstēja, ka šādu atdevi spēj parādīt tikai retais, un Ķestera spēja pārvaldīt auditorijas emocijas ir sasniegusi savu virsotni. Viņš ne tikai spēlēja lomu, viņš dzīvoja šajā mirklī, katru aplausu un katru ziedu pušķi pieņemot ar tādu pazemību un reizē pašcieņu, kas piemīt tikai patiesām leģendām.
Pēc izrādes ziedu jūra pārklāja skatuves dēļus, un apsveikumu lavīna nerimās vēl ilgi. Ģirts Ķesteris vēlreiz pierādīja, ka gadi ir tikai skaitlis, ja sirds pieder mākslai. Šis vakars Dailes teātrī paliks atmiņā kā viens no spožākajiem punktiem viņa karjerā, kurā personīgie svētki saplūda vienā veselumā ar profesionālo triumfu. Skatītāji mājup devās ar sajūtu, ka ir bijuši liecinieki kam īpašam un neatkārtojamam — aktiera un viņa publikas svētajai savienībai pašā dzimšanas dienas karstumā. Ķesteris turpina mirdzēt, un viņa gaisma nezaudē spožumu ne par kripatiņu.
