Tur, kur vēl pavisam nesen skanēja smiekli, kūsāja radošā enerģija un tika loloti lielākie mākslas sapņi, tagad viss ir citādi. Vieta, ko pazīstam kā aktrises Rēzijas Kalniņas un viņas bijušā vīra, diriģenta Aināra Rubiķis kopīgi radīto kultūras un drāmas telpu OratoriO Sporta ielā, ir piedzīvojusi negaidītu un sāpīgu pavērsienu. Lielā sapņu pils ir slēgusi savas durvis saviem kādreizējiem radītājiem, bet šo telpu mūros ar jautru un skanīgu ballīti ir atklāta jauna pasākumu vieta ar nosaukumu Pauze. Šis notikums ir atvēris jaunu lappusi, kurā bijušo saimnieku vairs nav, un viss sākas no baltas lapas.
Jaunās kultūrvietas vadītājs Arnis Novickis bija uzdevumu augstumos, uzņemot kuplu pulku sabiedrībā zināmu viesu, kas steidza baudīt gan mūziku, gan gardas kūkas un svētku atmosfēru. Atklāšanas burziņā pulcējās pašmāju zvaigznes un sabiedrības krējums – režisora Dž. Dž. Džilindžera sieva aktrise Linda Kalniņa, sabiedrībā iecienītie mūziķi Horens Stalbe, Jānis Bukums un Nauris Brikmanis, kā arī talantīgās aktrises Katrīna Pasternaka un Anete Krasovska, kura ieradās kopā ar ģimeni. Jaunveidotās telpas mājaslapā lepni vēstīts, ka Pauze ir mūzikas, drāmas un teātra mājvieta, kur māksla elpo līdzās cilvēkam un katrs notikums pārtop par dzīvu sarunu starp skatuvi un zāli, pulcējot aktierus no visas Latvijas.
Tomēr aiz spilgtajām atklāšanas fotogrāfijām slēpjas daudz dziļākas un sāpīgākas emocijas, jo stāsts par OratoriO sākās kā divu tuvu cilvēku kopīgs sapnis. Pirms vairākiem gadiem Rēzija un Ainārs ar lepnumu un mīlestību veidoja šo vietu, būvējot savu nākotni uz kopīgiem ideāliem. Taču dzīve izrādījās nežēlīgāka par jebkuru teātra scenāriju. Aptuveni pirms gada sabiedrību pāršalca ziņa par abu laulības sabrukumu un attiecību galu, kam sekoja arī kopīgā projekta krahas un nonākšana citu cilvēku rokās.
Diriģents Ainārs Rubiķis neslēpj savu aizvainojumu un rūgtumu, atklājot, ka šobrīd viņam vairs nav nekādas saistības ar to, kas notiek bijušajās telpās. Viņš atzīst, ka projektā ieguldīts neizmērojams darba apjoms, sviedri un visdziļākās personīgās emocijas. Pēc diriģenta vārdiem, tas viss rada dziļas skumjas, taču vienlaikus nākas pieņemt skarbo realitāti un raudzīties uz priekšu.
Arī pati Rēzija Kalniņa neslēpj saviļņojumu, paiet garām vietai, kurā atstāts tik milzīgs gabals viņas pašas sirds. Viņa atzīst, ka ieraudzīt citu vārdu uz pazīstamās sienas ir savādi, taču nosaukums Pauze šķiet neticami precīzs. Teātra pasaulē pauze nekad nenozīmē galēju galu – tieši pretēji, visbiežāk tieši pauzē notiek vissvarīgākais. Aktrise atgādina, ka 2020. gadā viņa šo vietu nosauca par savu sapņu pili, un viņa neatsakās no šiem vārdiem tikai tāpēc, ka vienas durvis ir aizvērušas savu priekškaru. Šie seši gadi nebija viegli, taču sapnis patiesi piepildījās un dzīvoja – tur skanēja mūzika, dzima izrādes, un cilvēki smējās un raudāja kopā. Runājot par savu nākotni un jauniem projektiem, Rēzija atzīst, ka pirmo reizi dzīvē viņai nav bail skaļi pateikt, ka viņa vēl nezina, kas būs rīt, bet viņa turpina strādāt, režisēt un domāt, jo pēc katras pauzes teātrī vienmēr seko jauna darbība.
