Viss sākās ar vārdiem, kas bija iespiesti laikraksta slejās, un ar kādu lemto likteņa pavērsienu, kas pilnībā apgrieza gaisā gan rakstnieces Ingas Ābeles, gan gaisa balonu pilota Gunāra Dukštes ierasto pasauli. Pati Inga savulaik, kad viņai bija trīsdesmit trīs gadi un dzīve ritēja savu gaitu, publiski bija skaļi un nepārprotami pateikusi – viņa nedomā, ka jelkad vēl spētu otrreiz apprecēties. Tomēr dzīve mēdz pasmieties par kategoriskiem apgalvojumiem, un precīzi piecus gadus pēc šiem vārdiem viņu ceļi krustojās veidā, kas līdzinās aizraujošas kinofilmas scenārijam. Viņu mīlestības stāsts tagad jau skaitās divu gadu desmitu garumā, bet tā aizsākums joprojām glabā neticamu burvību un neparastu enerģiju.
Viss sākās brīdī, kad Gunārs nejauši vai varbūt tomēr likteņa vadīts izlasīja interviju, ko Inga bija sniegusi Paulam Bankovskim. Tajā laikā rakstniece baudīja savu briedumu un radošo spēku virsotni, un uz Paula jautājumu, no kā īsti ir atkarīga viņas radošā rakstīšana, viņa atbildēja ar poētisku trāpīgumu: viss esot atkarīgs vienīgi no debesīm. Citreiz debesis esot vaļā un dāsni dāvā iedvesmu, bet citdien tās ciet, un vari kaut vai lauzties un plēsties – nekasjēdzīgs neiznāks. Savukārt uz jautājumu, vai viņai no kaut kā vispār ir bail, Inga toreiz pārliecinoši paziņoja, ka bailes viņai nav pazīstamas vispār. Tas bija viss, kas Gunāram, kurš katru rītu nepārtraukti pētīja debesis un lidoja gaisa balonos, bija nepieciešams – viņš nekavējoties lūdza nodot rakstniecei ziņu, ka ir gatavs viņu izvizināt gaisa balonā. Tajā brīdī pati Inga pat nenojauta, kas īsti ir šis noslēpumainais Gunārs Dukšte.
Piedāvājums, protams, nebija no parastajiem, un sākumā Inga nemaz netaisījās mesties tam pretī vai atsaukties uz nezināma vīrieša uzaicinājumu. Pat viņas brāļa draudzene toreiz piesardzīgi brīdināja, sakot: «Maniaks! Neatbildi.» Un viņa arī neatbildēja veselas divas nedēļas. Tomēr izšķirošais loma bija bērna interesēm – padomājot par savu dēlu Bruni, kuram tik ļoti patiktu pacelties debesīs un piedzīvot īstu lidojumu, Inga galu galā nolēma riskēt un piezvanīt. Tā sākās viņu kopīgais lidojums, kas izrādījās liktenīgs.
Tas notika kādā pavasara dienā, precīzāk, 17. martā, kad gaisa balons pacēlās gaisā no Ķempju baznīcas un aizlidoja līdz Sējai. Pats lidojums bija absolūti pasakains un sirreāls, un Inga visu garo ceļu nostāvēja pilnīgā klusumā, izbaudot augstumu un apkārtnes skaistumu. Pēc laimīgas nolaišanās Gunārs, kurš izrādījās ārkārtīgi krietns, kārtīgs un reizē arī kautrs vīrietis, piedāvāja doties uz savām lauku mājām pie Siguldas, jo tur steidzami bijis jāpabaro kaķis. Drīz pēc tam sekoja arī nākamais lidojums Jelgavā, kur Gunārs uzaicināja Ingu piedalīties komandas darbā. Tā pamazām, soli pa solim, viņi viens otrā ieskatījās un sajuta ciešu garīgu radniecību. Inga saprata, ka ar šo vīrieti blakus ir droši un bezgala labi. Un rezultāts neizpalika – jau tā paša gada septembrī abi pārvācās uz pastāvīgu kopdzīvi mājīgajās lauku mājās, aizsākot savu ilgo un harmonisko kopdzīves ceļu.
