Liene Baltruka ir sieviete, kuras dzīvesstāsts liek tvert elpu un nespēj atstāt vienaldzīgu nevienu, kurš kaut reizi ir saskāries ar nepielūdzamiem likteņa pagriezieniem. Viņa ir izgājusi cauri patiesi iespaidīgam, smagam un dziļi personiskam pārmaiņu ceļojumam, kurā katrs solis prasīja pārcilvēcisku spēku. Šis ceļš ietver ne tikai neticamu vizuālo un fizisko transformāciju, bet arī milzīgus emocionālos un izglītības sistēmas triecienus, kas pārbaudīja viņas izturības robežas. Latvijas sabiedrības uzmanības lokā un plašākas publikas redzeslokā Liene sākotnēji nonāca, pateicoties drosmīgajai dalībai televīzijas šovā Pati pilnība. Šajā projektā viņas acu priekšā un visas valsts priekšā norisinājās brīnums — sieviete spēja dramatiski samazināt savu ķermeņa svaru no satriecošiem 143 kilogramiem līdz 80 kilogramiem. Tomēr šī iespaidīgā ārējā pārvērtība izrādījās tikai redzamā aisberga daļa, aisberga, kura neredzamā puse slēpa daudz dziļākus un dramatiskākus pārdzīvojumus. Līdztekus smagajai cīņai ar lieko svaru un fiziskajiem kilogramiem, Lienes dzīvē ielauzās jauna, negaidīta un biedējoša realitāte. Viņai nācās vaigu vaigā saskarties ar diagnozi, kas pilnībā apgrieza kājām gaisā viņas pasauli — uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu, ko sabiedrībā pazīst kā UDHS. Šī skaudrā diagnoze tika oficiāli noteikta gan viņai pašai, gan viņas mīļotajam dēlam Matīsam, atstājot neizdzēšamas pēdas viņu kopīgajā nākotnē un sagraujot jebkādas ilūzijas par mierīgu sadzīvi.
Šī sindroma ietekme uz abu ikdienu un eksistenci izrādījās graujoša un visaptveroša. Lienes dzīve tajā posmā, kas bija pirms oficiālās UDHS diagnozes uzstādīšanas, un tagad, kad tā ir apstiprināta, atšķiras kā diena pret nakti. Viss sākās pilnīgi nejauši, kad māsa pirmo reizi izteica minējumu un ieteica pārbaudīt, vai mazajam Matīsam nav vērojamas šī specifiskā sindroma pazīmes. Sākumā es nezināju, kas tas ir, šobrīd pilnīgā atklātībā un bez izskaistinājumiem atzīst Liene, atceroties to apjukuma un neziņas pilno brīdi. Tomēr mātes intuīcija un vēlme noskaidrot patiesību lika viņai mesties iekšā informācijas izpētē. Viņa stundām ilgi pētīja pieejamos materiālus un devās uz neskaitāmām, nogurdinošām konsultācijām ar labākajiem speciālistiem, līdz Liene pēkšņi kā asu dūrienu sirdī saprata baisu lietu — viņa pati visu savu mūžu ir saskārusies ar tieši tādām pašām, neizskaidrojamām grūtībām un iekšējo haosu. Viņas dēlam Matīsam pēc rūpīgām pārbaudēm tika oficiāli un juridiski diagnosticēts UDHS, un šis medicīniskais fakts abiem pieprasīja tūlītēju, nežēlīgu pielāgošanos un nemitīgu, ikdienišķu risinājumu meklēšanu, lai vispār spētu tikt galā ar šīm milzīgajām dzīves grūtībām.
Viens no pašiem lielākajiem, nepaciešamākajiem un smagākajiem izaicinājumiem, ar ko šajā skaudrajā procesā katru dienu saduras Liene, ir pašreizējās izglītības sistēmas stingrā un bieži vien pilnīgi neizprotošā pieeja bērniem, kuriem ir konstatēts UDHS. Mācīšanās Matīsam sagādā milzīgas grūtības, jo bērnudārzā ar šīm problēmām netika strādāts, ar neslēptām sāpēm un sarūgtinājumu balsī stāsta izmājusies māte. Šāda nepilnīga situācija izglītības iestādēs uzliek neizturamu, nežēlīgu slodzi mazajam Matīsam, kuram katra stunda skolā ir kā cīņa par izdzīvošanu, bet vienlaikus tas ir arī neizmērojams, graujošs emocionāls smagums pašai Lienei, kura noskatās sava bērna ciešanās. Viņa stingri un skaļi norāda, ka ir vitāli nepieciešams nekavējoties pielāgot visu mācību procesu, lai katrs šāds unikāls bērns varētu attīstīties un apgūt zināšanas savā individuālajā, mierīgajā tempā, nevis tikt salauzts zem vispārējās sistēmas ruļļa. Tas nav normāli, ka tagad 1. klasē jāmācās tas, ko es mācījos 3. klasē, viņa sašutusi piebilst, paužot asu aicinājumu pēc sabiedrības un izglītības sistēmas lielākas izpratnes un reāla, praktiska atbalsta sniegšanas.
Sadzīvošana un eksistēšana kopā ar UDHS ir nebeidzams, ikdienas izaicinājums, taču Liene, par spīti visam, ir spējusi atrast un izstrādāt savus personīgos paņēmienus un veidus, kā veiksmīgi tikt galā ar šiem traucējumiem, neļaujot tiem sevi pilnībā iznīcināt. Viņas ikdienas izdzīvošanas arsenāls un paņēmieni ietver ļoti stingru prioritāšu noteikšanu, pedantisku darāmo darbu plānošanu un regulāru, profesionālu speciālistu palīdzības izmantošanu. Kad jūtu, ka esmu izdegusi, apmeklēju terapeitu, atklāti un bez kauna par savu vājumu atzīst Liene. Šādas nepārtrauktas, nopietnas rūpes par savu mentālo veselību viņai ir kritiski būtiskas un elementāri nepieciešamas, lai viņa pati spētu fiziski un garīgi izturēt un sniegt vajadzīgo, neatsveramo atbalstu savam dēlam Matīsam šajā skarbajā dzīves cīņā.
