Pazīstamais dragkvīns Amuna Davis šogad ir apņēmības pilns stāties pretī savām lielākajām un dziļākajām bailēm, kas gadiem ilgi turējušas viņu grožos. Šovasar mākslinieks devās neaizmirstamā ceļojumā uz Šrilanku, kur pirmo reizi dzīvē saņēmās un paņēma rokās glumos rāpuļus, tādējādi uzvarot bērnības fobiju no čūskām. Tomēr ar to piedzīvojumi nebeidzās – tikko viņš atgriezās no iespaidīgajiem Tatru kalniem Polijā, kur veselu 12 stundu laikā vienatnē pievārēja trīs sarežģītas virsotnes. Atklātā intervijā žurnālam Privātā Dzīve viņš atzīst, ka pēdējos divos gados izgājis cauri ļoti smagiem un dzīvi mainošiem posmiem, kas lika saprast: bailes ir galvenais šķērslis, kas cilvēku tur pie zemes un neļauj sasniegt jaunus apvāršņus. Katram dzīves gadam viņš piešķir īpašu tēmu, un šis gads pagājis nepieredzētas drosmes zīmē.
Bērnības bailes no čūskām aizsākās jau pusaudžu gados pēc pirmās šausmu filmas noskatīšanās, bet viss mainījās Šrilankā, kad privātais šoferis ieteica apmeklēt vietējo čūsku fermu. Savukārt augstums viņu biedējis visu mūžu, izraisot galvas reiboņus un vajājot pat nakts murgos. Nepakļaujoties panikai, Davis viens pats devās uz Zakopani, izvēloties Tatru kalnus, kur taku daudzveidība ļauj droši pārbaudīt savas robežas. Pirmais pārgājiens izvērtās par īstu izturības pārbaudījumu, jo 29 kilometru garajā maršrutā viņš viens pēc otra sasniedza Gievontu, Kondracka Kopu un Kasprovas kalnu. Pārvarot pirmo divu tūkstoču metru robežu virs jūras līmeņa un kāpjot vietās, kur jāturas pie metāla ķēdēm, viņš saprata, ka atpakaļceļa vairs nav.
Šī brīvības un dabas varenības sajūta pilnībā aizslaucīja nogurumu, un tagad mākslinieks jau plāno nākamo ekspedīciju uz Polijas augstāko virsotni Risi. Lai gan viņš neizmantoja pārgājienu nūjas un gāja savā tempā, izvairoties no citu tūristu bezjēdzīgās skriešanas, ceļojums vienatnē izrādījās dziedinoša terapija. Kalnu kultūra, kur svešinieki uz takas cits citu uzmundrina, radīja piederības sajūtu, taču visemocionālākais brīdis visā ekspedīcijā bija veltīts pagājušajā gadā mūžībā aizgājušajai māsīcai Agritai, ar kuru viņam kopš bērnības bija īpaši cieša saikne. Somā līdzi nēsātais fotoattēls rāmītī kļuva par spēcīgāko dzinējspēku, kas palīdzēja spert katru soli augšup, pierādot, ka bailes mājo tikai mūsu prātā un tās ir iespējams pilnībā uzvarēt.
