Attiecības starp dzejnieku un tulkotāju Knutu Skujenieku un viņa dzīvesbiedri Intu nebija balstītas uz publiskām maiguma izpausmēm vai ikdienas čubināšanos; viņi viens otru īpaši nelutināja, un vienīgi dziļos zemtoņos varēja nojaust, cik neizmērojami daudz viņi patiesībā viens otram nozīmēja. Pats Knuts vienmēr atzinis, ka Inta palīdzējusi viņam pārciest bargo Mordovijas lēģeri un gadiem ilgi pa naktīm nesegta un nenogurstoši pārrakstījusi viņa dzeju un darbus.
Šis sarežģītais, bet nesatricināmais mīlasstāsts aizsākās Maskavā, kur Knuts studēja Literatūras institūtā. Liktenīgā tikšanās notika uz ielas pie Lubjanskas laukuma, kur vienā pusē atradās čeka, bet otrā – slavenais veikals “Detskij mir”. Tolaik studenti nēsāja īpašas cepurītes, un Knuts pa gabalu pamanīja divus Latvijas studentus: jaunekļa cepurei bija sarkana apmale, liecinot par Latvijas Universitāti, bet jaunkundzei – zaļa, kas norādīja uz Lauksaimniecības akadēmiju. Arī Knutam galvā bija līdzīga studenta cepure, un, piegājis klāt, viņš uzrunāja viņus ar vārdiem: “Sveiki, tautieši!” Inta viņam uzreiz iepatikās, lai gan toreiz vēl nebija ne mazāko nojausmu par to, cik dziļu un traģisku pavērsienu piedzīvos viņu kopējais liktenis.
Pati Inta Maskavā bija nonākusi Vissavienības studentu zinātniskajā konferencē, un viņiem bija dota viena brīva diena pilsētas iepazīšanai, kuras laikā viņi aizklīda līdz lielajai grāmatnīcai, kurā atradās arī Knuta pirmais drukātais darbs – viņa tulkota baltkrievu bērnu grāmata. Pēc atgriešanās Latvijā Knuts sāka apciemot Intu, kura strādāja Rāmavā par agronomi, un šīs vizītes kļuva arvien biežākas. Pēc tam Inta pārcēlās uz Siguldu un tad uz Botānisko dārzu, un jau 1956. gada augustā viņi apprecējās, liekot pamatus kopdzīvei, kas sākotnēji šķita cerību pilna.
Tomēr viņu laulības ikdiena kopā bija satraucoši īsa – tikai viens vienīgs gads. Viņi mitinājās šauros apstākļos pašā Rīgas centrā, un, kad pavērās iespēja iegūt zemi Salaspilī, kur tobrīd vēl nebija nekādas apbūves, viņi sāka lēnām plānot savu nākotni. Šo trauslo laimi pārtrauca Knuta pēkšņais un nežēlīgais apcietinājums, kad viņu notiesāja par it kā pretpadomju dzejas rakstīšanu, ignorējot pusimtu cilvēku liecības un paļaujoties uz čekas ekspertu. Tie septiņi gadi lēģerī un šķirtībā bija smagākais posms viņu mūžā. Inta vēlāk atcerējās, ka publiski raudājusi tikai divas reizes – pirms un pēc tiesas, jo pēc tam vairs nebija ne spēka, ne laika asarām.
Kamēr vīrs atradās ieslodzījumā, viņa viena pati, bez vīra un bērnu atbalsta, devās grūtās darba ekspedīcijās uz Turkmēniju, Uzbekiju un citām vietām, vienlaikus kopā ar tēvu un brāli lēn garā būvējot māju Salaspilī, lai atgriešanās brīdī viss būtu gatavs. Šķirtības laikā vienīgā saikne starp abiem bija retās vēstules, ko Knuts sūtīja uz zīdpapīra un kurās dzejoļus kombinēja ar vēstulēm draugiem, kamēr Inta darbojās kā personīgā pastniece. Saņemtos dzejoļus, kas bija rakstīti ar mikroskopiskiem burtiem, Inta caurām naktīm pārrakstīja piecos eksemplāros ar portatīvo rakstāmmašīnu “Ērika”, lai darbi varētu izplatīties starp Rīgas literātiem un kultūras ļaudīm.
Knutam atgriežoties no lēģera, viņa cīņa nebūt nebeidzās, jo viņš tika pasludināts par nepilsoni un viņam tika liegts strādāt algotu darbu vai turpināt akadēmisko karjeru, kamēr Intas zinātniskā darbība un cerības uz disertācijas aizstāvēšanu tika brutāli iznīcinātas vīra politiskā statusa dēļ. Lai izdzīvotu un pabarotu ģimeni pēc tam, kad viņiem piedzima divi bērni, viņi izmantoja jebkuru iespēju, tostarp tukšo piena pudelu vākšanu un nodošanu.
Vēlāk, lai uzlabotu finansiālo stāvokli, Inta iekārtojās darbā Alūksnes kokaudzētavā, katru otro nedēļu mērojot ceļu uz Salaspili, lai palīdzētu Knutam un izmazgātu veļu. Neskatoties uz milzīgajiem pārbaudījumiem, pazemojumiem un zaudētajām karjerām, viņu neparastā mīlestība izturēja visus likteņa triecienus, un viņu savstarpējā sarakste vēlāk tika izdota leģendārajā grāmatā “Kro-Kro”, kas nosaukta viņu savdabīgo iesauku vārdā.
