Visās nesaprotamās situācijās aktrise un režisore Rēzija Kalniņa izvēlas sakārtot savu apkārtējo vidi, taču šoreiz šī tieksme pēc tīrības un kārtības ir ieguvusi pavisam citu, daudz dziļāku un radikālāku vērienu. Laikā, kad viņas dzīvē notiek nopietnas iekšējās transformācijas un pārmaiņas, aktrise piedzīvo neparastu apsēstību ar atbrīvošanos no pagātnes liecībām. Pēc tam, kad viņa nolēma pamest Dailes teātra štatu un pāriet ārštatā, ir pagājis gads, kas piedāvājis gan smagākus brīžus, gan nepieciešamību no jauna apzināties savu ceļu.
Aktrise neslēpj, ka brīvība maksā dārgi un izvēlēties nezināmo nav viegli, tomēr atpakaļceļa nav. Šajā iekšējā starpstāvoklī, kad vecais posms jau ir beidzies, bet jaunais vēl tikai dzimst, Rēzija ir sākusi nežēlīgu revīziju savās mājās un atmiņās. Īpašu grūdienu šim procesam devusi mammas atstātā milzīgā kaste, kurā gadiem ilgi tika krāti avīžu izgriezumi, raksti un bērnības fotogrīfijas par pašas aktrises gaitām. Taču šobrīd šīs liecības vairs neatbilst tam, kas viņa ir patiesībā. Aktrise atzīst, ka viņai ir sākusies ārprātīga kārtības mānija, kuras laikā viss liekais tiek bez žēlastības likvidēts.
Viņa visu rūpīgi kārto, vienu daļu lietu dedzina, citas atdod vai vienkārši met ārā. Kalniņa uzsver, ka nevēlas vilkt līdzi vecās pagātnes astes un mākslīgi uzturēt tēlu, ko no viņas kādreiz gaidījusi sabiedrība. Šis process ir kā metaforiska kokona plīšana – brīdis, kad taurenis atgriežas kāpura stāvoklī, lai pēc tam pāradzimtu pilnīgi no jauna. Ar vīra, diriģenta Aināra Rubiķa, atbalstu viņa iziet cauri šim tumšajam un nezināmajam posmam, lai beigu galā kļūtu par pavisam citu taureni.
Rēzija Kalniņa atklāti par radikālajām pārmaiņām dzīvē un milzīgo tīrīšanu: visu dedzinu, atdodu vai metu ārā
