Evelīna Strazdiņa ir sieviete, kura nebaidās no drosmīgiem eksperimentiem savā dzīvē, taču viņas jaunākā izvēle ir izraisījusi īstu vētru un neizpratni daudzos vecākos. Kamēr lielākā daļa ģimeņu cenšas pasargāt mazus bērnus no traumējošām pieredzēm un fizioloģiskiem procesiem, Evelīna kopā ar vīru nonāca pie prātam neaptverama secinājuma – viņu četrus gadus vecajai meitiņai ir jābūt klāt brīdī, kad pasaulē nāk jaunākā māsa. Šis lēmums nebija nejaušība, bet gan apzināta rīcība, kas tagad liek uzdot jautājumu: vai vecāku vēlme pēc “dabiskuma” nav aizgājusi par tālu, upurējot bērna psihi?
Viss sākās ar to, ka Evelīna un viņas laulātais draugs izlēma, ka dzemdībām jānotiek mājās, mājīgā un pazīstamā vidē. Taču ar to viņiem nebija mierā – viņi vēlējās, lai šajā procesā aktīvi piedalās arī viņu mazā meita. Māte pati atzīst, ka meitenei tika skaidrots viss notiekošais, mēģinot iestāstīt, ka asinis, kliedzieni un mātes sāpju grimases ir kaut kas skaists un dabisks. Evelīna stāsta, ka meita vērojusi visu procesu no malas, un brīdī, kad mazā māsiņa beidzot piedzima, tieši četrgadīgā bērna klātbūtne esot bijusi tā, kas it kā papildinājusi ģimenes kopības sajūtu.
Tomēr realitāte aiz šī romantizētā stāsta plīvura ir daudz skarbāka. Kamēr Evelīna ar sajūsmu atceras, kā meita glāstījusi viņas muguru kontrakciju laikā, daudzi nespēj iedomāties, ko patiesībā juta mazais bērns, redzot savu māti tādā stāvoklī. Vai četrus gadus vecs bērns vispār spēj aptvert to fizioloģisko slodzi un sāpes, kas pavada dzemdības? Vecāki apgalvo, ka meitene bijusi mierīga, taču psihologi bieži norāda, ka bērni šādos brīžos mēdz “iesalt” no pārdzīvojuma, ko nespēj apstrādāt.
Evelīna Strazdiņa uzskata, ka šāda pieredze meitai palīdzēs labāk saprast dzīvības rašanās brīnumu, taču kritiķi uzskata, ka tā ir vienkārši bezatbildība. Mazā meitene redzēja visu – no pirmajām sāpēm līdz pat pēdējam spiedienam un jaundzimušā pirmajam kliedzienam. Šī “dalīšanās pieredzē” tagad ir kļuvusi par tematu, kas šķeļ sabiedrību, liekot daudziem domāt, ka robeža starp ģimenes atklātību un bērna bērnības zagšanu ir tikusi rupji pārkāpta. Strazdiņu ģimene turpina dzīvot savā pārliecībā, kamēr pasaule ar aizturētu elpu vēro, kādas sekas šāds “eksperiments” atstās uz mazās meitenes nākotni un viņas uztveri par ķermeni un sāpēm.
