TV3 raidījuma “Bez Tabu” vadītājs Juris Šteinbergs devās ceļā, kas izrādījās daudz vairāk nekā tikai objektīvs uzdevums – tas kļuva par sirsnīgu atmiņu un ģimenes vērtību piedzīvojumu, kurā viņš atklāja gan pagātnes stāstus, gan arī satika Latvijas “bīstami lielisko” vectēvu, kurš spējis pārsteigt ne tikai konkursa žūriju, bet visu Latviju.
Viss sākās ar konkursu, kuru izsludināja gaidot filmas “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru” televīzijas pirmizrādi – mazbērni un mazmazbērni no visas Latvijas sūtīja savus stāstus par vectēviem, kuri, viņuprāt, ir tie vislabākie un pelnījuši īpašu balvu – datoru. Kopā tika saņemti 367 stāsti, kuros bija atspoguļotas gan kopīgas bērnības spēles, gan vērtīgas mācības par dzīvi, darbu un tradīcijām.
Juris Šteinbergs, ceļā uz Ikšķili pie konkursa uzvarētāja – Antonu Gunāru Dunduru – atklāja, ka arī viņam pašam ir savi vectēvu stāsti, kas ir emocionāli spēcīgi un personiski. Viņš atceras, ka savas mammas tēti viņš redzējis tikai fotogrāfijās, un tas bijis Latvijas armijas Vidzemes artilērijas pulka virsnieks, kurš tika arestēts un nomira tālu Sibīrijā. Šīs atmiņas viņam ir miglainas, bet tajās dzima apziņa par to, cik svarīga ir savas ģimenes vēstures saglabāšana.
Savukārt par tēta vectēvu Šteinbergam ir daudz spilgtāku un dzīvespriecīgāku atmiņu – viņš raksturoja savu “foršo vectēvu” kā cilvēku ar zelta rokām, kurš ne tikai smagi strādājis, bet arī spēlējis mūzikas instrumentus, īpaši klarneti, un vadījis kolhoza bišu dravu ar vairāk nekā simts stropiem. Juris neslēpa, ka bērnībā viņš ir gan ēdis medu, gan dabūjis vairāk nekā pa kādai bišu dzelts ādā, taču šie piedzīvojumi tagad šķiet neatņemama daļa no viņa dzīvesstāsta.
Vēl jo vairāk – satikšanās ar konkursa uzvarētāju Antonu Gunāru Dunduru, 85 gadus vecu vīru, kurš mācās izmantot datoru, aktīvi lasa ziņas un pat spēlē interneta spēles, bija spilgts pierādījums tam, ka vecums nav šķērslis tehnoloģiju apguvei. Šo tikšanos Šteinbergs raksturoja kā atklāsmi par to, ka dzīve neapstājas un ka arī gados vecāki cilvēki var būt aktīvi, mācīties un baudīt laikmeta jaunumus.
Kad Dundura mājās ieradās Šteinbergs, viņu sagaidīja ne tikai pats vectēvs, bet arī vedekla un mazmeitas, kuras bija pārliecinātas, ka tieši viņu vectēvs ir pelnījis “Latvijas bīstami lieliskā” titulu. Mazmeitu vēstulē rakstīts, ka vectēvs ir ģimenes sirds, kurš redz un dzird visu, ir lietas kursā par notiekošo un dzīvo līdzi laikam – pat mācoties angļu valodu un apsverot viedtālruņa iegādi.
Šis satikšanās brīdis un ģimenes stāsti, kurus Šteinbergs piedzīvoja, piešķīra raidījumam dziļāku emocionālu dimensiju. Viņš secināja, ka vectēvi – ar saviem dzīvesstāstiem, prasmēm un mīlestību – ir neaizstājamā saikne starp paaudzēm, kas jāglabā un jāievērtē. Šis stāsts, kas sākās ar vienkāršu konkursu, kļuva par siltu un sirsnīgu aicinājumu novērtēt to, kas mums katram ir tuvs un nozīmīgs.
