Laiks, kad Latvijas politiskajā skatuvē noteicējs bija Artis Kampars, nu ir kļuvis par pagātni, taču viņa vārds joprojām spēj raisīt karstākās diskusijas sabiedrībā. Viņa ienākšana politikā 2002. gadā, kad viņš tika ievēlēts astotajā Saeimā no partijas Jaunais laiks, aizsāka veselu posmu valsts ekonomiskajā un politiskajā vēsturē. Vēlāk viņš uzņēmās ekonomikas ministra smago nastu un kļuva par Vienotības ģenerālsekretāru, lemjot par valsts likteņiem un saskaroties ar milzīgu spiedienu gan no sabiedrības, gan opozīcijas puses. Taču pirms trim gadiem notika tas, ko daudzi joprojām nespēj pilnībā aptvert – Kampars apzināti un neatgriezeniski pagrieza muguru politiskajai pasaulei, lai pilnībā pievērstos privātajam biznesam un ilgi gaidītajai personiskajai brīvībai.
Šobrīd viņš ir pilnībā nodevies savu uzņēmumu vadībai, īstenojot divus apjomīgus un ambiciozus projektus nekustamo īpašumu un autonomās enerģijas jomā. Kampars neslēpj savu atvieglojumu un gandarījumu, jo pēc gadiem ilgiem kompromisiem un publiskas spriedzes viņš beidzot bauda pilnīgu neatkarību. Viņš atklāj, ka tagad viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no viņa paša lēmumiem – pats izvirza mērķus, pats sasniedz rezultātus un uzreiz redza sava darba reālo augli. Tomēr saikne ar politisko virtuvi nav pilnībā pārrauta. Arī prombūtnes laikā viņš saglabā asu skatienu uz procesiem, jo, kā pats trāpīgi izsakās, nav bijušo čekistu, tāpat nav arī bijušo politiķu. Viņam patika un joprojām padodas izprast politikas mehānismus no pašas iekšpuses, tāpēc viņš regulāri raksta asprātīgas slejas laikrakstā Diena un labprāt sniedz konsultācijas uzņēmumiem, kuri vēlas izprast valsts birokrātiskos gaiteņus.
Neskatoties uz to, viņa nostāja pret atgriešanos politikā ir absolūti nemainīga un kategoriska. Vērojot no malas, kā mainās politiskā ainava un kas šobrīd notiek varas gaiteņos, viņa vēlme iesaistīties ir nevis augusi, bet gan sarukusi līdz nullei. Viņš droši un nesaudzīgi paziņo, ka šī lappuse viņa dzīvē ir pilnībā un uz visiem laikiem aizvērta, un uz jautājumu par iespējamo atgriešanos atbild ar simtprocentīgu noliegumu. Tikmēr brīvais laiks, ko agrāk aprija bezgalīgas sanāksmes un stratēģiskas cīņas, tagad tiek veltīts pilnvērtīgai un aktīvai dzīvei. Ziemas mēnešos viņš dodas uz kalniem izbaudīt ātrumu ar sniega dēli, vasaras karstumā bauda jūras tuvumu, neatsakās no ceļojumu sniegtajiem iespaidiem, bet rudenī labprāt dodas klusās pastaigās pa mežu, meklējot sēnes. Viņš uzsver, ka ir mūžīgā kustībā un vēlas paņemt no dzīves pilnīgi visu, jo pasaule ir pārāk krāšņa, lai palaistu garām kaut vienu mirkli jaunām zināšanām un neaizmirstamiem piedzīvojumiem.
