Latvijas Nacionālajā teātrī šī sezona ir nākusi līdzi ne tikai ar skatītāju ovācijām, bet arī ar dziļām personiskām pārmaiņām un negaidītiem kurioziem, kas paliks atmiņā uz ilgu laiku. Par pagājušās sezonas labāko aktieri atzītais Mārcis Manjakovs ir saņēmis vienu no teātra prestižākajām un simboliskākajām godalgām – Kārļa Sebra gredzenu, kas vienlaikus izrādījies arī fiziski visai pasmags un izaicinošs uzdevums. Šo augsto novērtējumu viņš izpelnījies par spilgto un psiholoģiski niansēto Aleksandra Volkeviča lomu režisora Roberta Daubura iestudējumā «Ko var cilvēks». Tomēr pats apbalvošanas brīdis un tam sekojošie mirkļi kuluāros atklāja detaļas, par kurām publiski skaļi nerunā, līdz pat šim brīdim saglabājot zināmu noslēpumainības plvuru.
Ceļojošo balvu aktierim svinīgā gaisotnē nodeva tās iepriekšējais glabātājs Uldis Anže. Taču, kā izrādās, gredzenam ir savs raksturs un vēsture, kas ne katram padodas pakļaušanai. Uldis Anže neslēpjot atzinās, ka viņam aizvadītā gada laikā tā arī nebija izdevies šo leģendāro rotu patikstiski panēsāt. Svinīgās nodošanas laikā un mirklī pirms tam valdīja klusums, ko pārtrauca tikai paša Manjakova pašironiskais un atklātais komentārs par kuriozo situāciju. Kad viņš balvu saņēma, pirmā lieta, ko viņš izdarīja, bija mērīšana, taču rezultāts izrādījās nepielūdzams – gredzens nederēja nevienā pašā pirkstā. Aktieris cerējis, ka gada laikā pirkstu forma varbūt mainīsies vai gredzens pats “sāks derēt”, bet brīnums tā arī nenotika, radot virkni klusumā noslēptu smaidu un jautājumu par to, kā īsti šādas leģendāras relikvijas tiek pielāgotas to jaunajiem īpašniekiem.
Aiz šī šķietami vienkāršā kurioza slēpjas milzīgs emocionāls svars, ko mākslinieks iznes caur katru savas lomu niansi. Aleksandra Volkevičs izrādē «Ko var cilvēks» nav vienkārši tēls uz skatuves; tā ir dziļa cilvēciskā sabrukuma un garīgā spēka studija, kur katrs skats un pauze starp replikām liek zālei elpot aizturētā elpā. Teātra kuluāros runā, ka šāda līmeņa atveidojums prasa milzīgus iekšējos resursus, pēc kuriem atgriezties ikdienas realitātē nav nemaz tik vienkārši. Gredzens, lai arī nederīgs pirkstam, tagad glabājas pie īstā vīra, kurš zina cenas katram aplausam un katrai nomocītai naktij mēģinājumu zālē. Skatītāji un kolēģi var tikai apbrīnot to pašaizliedzību, ar kādu Manjakovs ieiet savās lomās, atstājot uz skatuves ne imitāciju, bet gan dzīvu, asiņojošu nervu.
