Zigfrīda Muktupāvela balss daudziem Latvijā ir pazīstama jau gadiem – to var dzirdēt radio ēterā, koncertos un uz skatuves, kur viņš kopā ar grupu bet bet atkal un atkal pulcē klausītājus. Tomēr pēdējā laikā viņa dzīvē notikušais licis uz daudzām lietām paskatīties pavisam citādi. Pasaule ir kļuvusi smagāka, un tas ir ietekmējis arī viņa domas, sajūtas un ikdienu.
Pavasaris viņam atnācis ar ļoti dažādām emocijām. No vienas puses – radošs darbs un koncerti, kas piepilda kalendāru. No otras – notikumi pasaulē, kas liek aizdomāties par to, cik viegli viss var mainīties. Muktupāvels neslēpj: šis laiks viņu padarījis jūtīgāku. Reizēm viņš pats sev par pārsteigumu pieķer sevi pie domas, ka biežāk aizkustas, vairāk domā par cilvēkiem, kurus satiek, un par to, cik trausla patiesībā ir cilvēka būtība.
Viņa mājās šobrīd dzīvo cilvēki, kuriem šī trausluma sajūta ir ļoti reāla – bēgļi no Ukrainas. Viņi ieradušies Latvijā, lai glābtos no kara un atrastu drošu vietu, kur vismaz uz laiku justies mierā. Muktupāvels viņus uzņēmis savās mājās, uzskatot, ka šādā brīdī nav iespējams palikt malā.
Viņš atzīst, ka nav viegli līdz galam iztēloties, kā cilvēks rīkotos situācijā, kad briesmas pienāk pavisam tuvu. Daudzi viņam jautājuši – ko viņš darītu, ja pienāktu tā sauktā X stunda. Muktupāvels par to ir domājis nopietni. Viņš sevī pieņēmis stingru lēmumu: ja tāda diena pienāktu, viņš paliktu un savu iespēju robežās cīnītos pretī.
Saruna ar viņu notiek Rīgā, pie Latvijas Radio ēkas, Doma baznīcas ēnā. Tas ir 9. maijs. Saulesbrilles uz acīm, silts laiks, bet sarunas noskaņa brīžiem kļūst ļoti nopietna. Emocijas svārstās no smaida līdz iekšējam satraukumam, un brīžiem šķiet, ka tas jūtams pat fiziski.
Lai arī pasaules notikumi ienes dzīvē smagas domas, radošais darbs neapstājas. Muktupāvels turpina muzicēt un strādāt pie jauniem projektiem. Viņš sadarbojas ar komponistu Jāni Lūsēnu, kurš, kā pats saka, ir gandrīz neapturams savā radošajā enerģijā. Viņiem kopā top programmas ar Aleksandra Čaka dzeju, bet paralēli gaidāmi arī koncerti ar grupu bet bet.
Tomēr viņš atklāti atzīst – ceļš līdz skatuvei ne vienmēr ir tik vienkāršs, kā varētu šķist no malas. Ir brīži, kad rodas šaubas: vai tas, ko mēs darām, vēl ir vajadzīgs? Vai cilvēkiem tas joprojām ir svarīgi? Radošajā darbā vienmēr jāmeklē līdzsvars starp jau zināmo un jauno.
Tomēr tiklīdz viņš uzkāpj uz skatuves, viss mainās. Tajā brīdī pazūd šaubas un nogurums. Paliek tikai mūzika, cilvēki zālē un sajūta, ka šis darbs tomēr ir jēgpilns.
Muktupāvels saka, ka pēdējie gadi viņam atgādinājuši vienu vienkāršu patiesību: cilvēka dzīve ir ļoti trausla. Un varbūt tieši tāpēc ir tik svarīgi nepalaist garām brīžus, kad var palīdzēt citiem, satikt jaunus cilvēkus vai vienkārši būt blakus tiem, kuriem tas visvairāk vajadzīgs.
