Klimata krīze un dabas stihijas necīnās ar robežām, tās sagrauj visu savā ceļā, atstājot aiz sevis tikai sāpes un neatbildētus jautājumus. “Nepāla nekad nav būtiski veicinājusi šo klimata krīzi, taču tieši mēs tagad maksājam augstāko cenu,” tā savulaik pēc kārtējiem postošajiem plūdiem sacīja ietekmīga un turīga mantinieks Karans Vaidija. Viņa vārdi atbalsojas ar īpašu smagumu, apzinoties, ka daba neskatās uz tituliem un bagātībām, kad tā izposta visu savā priekšā.
View this post on Instagram
Karans savu augsto statusu un diplomātisko amatu – kļūstot par Latvijas Republikas goda konsulu Nepālā – ieguva neticami agri, kad viņam bija tikai divdesmit pieci gadi. Toreiz ne viņš, ne kāds cits nevarēja pat ļaunākajos murgos iedomāties, ka pienāks diena, kad viņa dzīve un visi resursi tiks pakļauti dramatiskiem meklējumiem, mēģinot atrast pazudušo latviešu tūristu pēdas pēc postošajiem 26. augusta plūdiem uz robežas starp Nepālu un Tibetu.Laiks ap pieciem no rīta Latvijā, kad pirmo reizi kļuva zināms par briesmīgajiem notikumiem, pagāja klusumā un neziņā, kamēr Katmandu birojā jau valdīja saspringts rīts.
Sākumā neviens nespēja aptvert traģēdijas apmērus un to, ka liktenīgajā brīdī tieši šajā reģionā atradīsies tik milzīgs skaits Latvijas ceļotāju. Katra stunda nesa arvien jaunu spriedzi un satraukumu. Asaras un satraukums mijās ar milzīgu bezcerību, kad izplatījās maldīgas un nepatiesas ziņas par it kā izdzīvojušu vietējo pavāru no latviešu grupas. Meklētāji un brīvprātīgie diennaktīm skraidīja apkārt, mēģinot sakārtot katru pavedienu, lai saprastu patiesību, kas slēpās zem zemes nogruvumiem un ūdens masām. Šie brīži prasīja milzīgu emocionālo izturību no ikviena, kas bija iesaistīts glābšanas procesā, jo cerība bija vienīgais, kas turēja pie dzīvības piederīgos un pašu konsulu.
